Global menu

Our global pages

Close

Franšīzes priekšrocības ekonomiskās krīzes laikā

  • Latvia
  • Other

26-01-2010

Autore: Viktorija Jarkina

Jurista Vards, Nr.4 (599), 26.01.2010.

Regulējums Komerclikumā no 2010. gada 1. janvāra Franšīzes kā komercdarījuma veida speciālais normatīvais regulējums pozitīvi ietekmēs konkrēto ekonomisko attiecību attīstību.


Ar franšīzes palīdzību komercdarbības vidē tiek izplatīti zinātniski tehniskā progresa sasniegumi, mārketinga un tirgus darbības organizācijas jaunākie paņēmieni. Runājot par franšīzes attīstību Latvijā, jāteic, ka praksē tiek uzskatīts: tieši mazajās valstīs (tādās kā Latvija) franšīzes komercdarbības modelim ir liels potenciāls.1 Tas ir īpaši aktuāli tādēļ, ka franšīzes līguma loma starptautiskajā komercdarbībā ar katru gadu tikai pieaug,2 par ko liecina valstu vēlme savstarpēji sadarboties dažādu komerciāla rakstura tīklu izplatīšanā pasaulē ("Pica Jazz", "Domino’s Pizza", "Ford", "Cash Generator" u. c.) un Latvijā (frizētavu tīkls "Maija", veikalu tīkls "Elvi", "Stendera ziepju fabrika" u. c.), kā arī citi objektīvi iemesli, kas saistīti ar franšīzes priekšrocībām salīdzinājumā ar citiem komercdarījumu veidiem.

Franšīzes priekšrocības

Franšīzes kā integrētā komercdarbības veida galvenās priekšrocības, veidojot jaunus ražošanas, tirdzniecības, pakalpojumu sniedzēju un citus komersantus, ir šādas:

1) komersanta (franšīzes ņēmēja) kapitāls tiek izmantots apmaiņā pret franšīzes devēja zināšanām un pieredzi;

2) franšīzes devēja palīdzība (atbalsts) franšīzes ņēmējam komercdarbības vadīšanā;

3) tiek radīta iespēja iegūt tirgu, izmantojot franšīzes ņēmēja zināšanas par vietējā tirgus specifiku;

4) zūd nepieciešamība meklēt jaunas komercdarbības attīstības iespējas un idejas;

5) komersantam (franšīzes devējam) rodas iespēja ātrāk paplašināt savu komercdarbību.

Rezultātā franšīzes ņēmēji ir komersanti, kuri no konkurentiem atšķiras ar nodrošinātu augstu reputāciju, apkalpošanas kvalitāti un spēju radīt spēcīgas preču zīmes. Faktiski franšīzes ņēmējam nav jāiegulda laiks, līdzekļi un pūles atpazīstamības un klientūras veidošanā, investīcijas lielākoties būs izdevīgas, salīdzinot ar tām, kas būtu nepieciešamas, veidojot pilnīgi jaunu komercdarbību.

Protams, tā ir gadījumā, ja franšīzes komercdarbības preču zīme ir populāra. Pastāv arī daudzas franšīzes, kas nav tik labi zināmas. Šajā gadījumā franšīzes ņēmējam jāinvestē un jāiegulda cilvēkresursi atpazīstamības veicināšanā. Tas ir sevišķi raksturīgi starptautiskām franšīzēm, jo pat veiksmīgs franšīzes bizness - ar dažiem izņēmumiem - parasti nav zināms citās valstīs. Statistikas informācija par neveiksmīgām vietējām franšīzes struktūrvienībām tomēr liecina, ka neveiksmīgu franšīžu skaits ir daudz mazāks salīdzinājumā ar rādītājiem tradicionālajā biznesā, kas nenotiek pēc franšīzes biznesa.3 Svarīgs faktors ir franšīzes sistēmas gatavība izmantošanai, kas gūta pieredzes apmaiņā.

Pie citām priekšrocībām var atzīmēt to, ka franšīzes ņēmēji ir motivēti komersanti ar komersanta garu, un tas varētu nozīmēt preču pārdošanas apjoma palielināšanos. Franšīzes ņēmējam būs arī labākas attiecības ar darbiniekiem nekā kompānijām piederošo preču tirgu menedžeriem ar saviem darbiniekiem, kā arī lielāka iespēja motivēt darbiniekus, kas savukārt nozīmēs preču pārdošanas apjoma palielināšanos.

Franšīzes devēja un ņēmēja sintēze

Franšīzes ņēmējam, kas uzsāk komercdarbību, kuru tas nepārzina, sevišķi svarīga ir apmācība un palīdzība, ko sniedz franšīzes devējs. Šī apmācība un palīdzība tiek piedāvāta, tiklīdz tiek uzsāktas līgumattiecības. Līgumattiecību laikā bieži tiek nodota arī informācija, kas varētu palīdzēt risināt problēmas uzņēmējdarbībā. Lielie franšīzes devēji savas sistēmas franšīzes ņēmēju vajadzībām var pat izveidot diennakts palīdzības dienestu.

Arī saskaņota reklāma ir efektīvs veids, kā pasniegt vienotu veidolu. Tieši tāpēc franšīzes devējs visas franšīzes sistēmas interesēs bieži pasūta valstiska līmeņa reklāmas un izmaksas sedz visas iesaistītās puses. Vietējā reklāma bieži ir vietējo franšīzes ņēmēju ziņā.

Franšīzes devēja galvenā priekšrocība ir iespēja salīdzinoši īsā laikā paplašināt savu komercdarbību, tieši neieguldot jaunos biznesa sektoros, jo tieši franšīzes ņēmēji ir galvenie ieguldītāji. Turklāt franšīzes devējs no franšīzes ņēmējiem bieži saņem arī maksājumus. Paplašinot savu komercdarbību ar franšīzes ņēmēja palīdzību, franšīzes devējs ir spējīgs sasniegt arī mazākus tirgus, jo pārzina vietējā tirgus apstākļus. Turklāt franšīzes devējs nav atbildīgs par franšīzes ņēmēja rīcību un nolaidību, jo abi ir un paliek neatkarīgi komersanti.

Izanalizējot franšīzes līguma priekšrocības salīdzinājumā ar citiem komercdarījuma veidiem, jāatzīst, ka franšīzes izmantošana ir īpaši aktuāla tieši ekonomiskās krīzes laikā, kad trūkst līdzekļu sava biznesa attīstībai un jauna, nepārbaudīta biznesa uzsākšana var būt pārāk riskanta.

 Pirmslīgumiskās attiecības - svarīgs franšīzes aspekts

Franšīze ir tikai "darba" instruments. Mehānisms, ar kura palīdzību tā sāk darboties, ir franšīzes līgums. Franšīzes līguma noslēgšana ir process, kura rezultātā puses, ņemot vērā savas ekonomiskās intereses, finanšu resursus un spējas, mēģina panākt kompromisu turpmākai iespējamai sadarbībai. Franšīzes līguma slēgšana neatšķiras no cita veida līguma slēgšanas, izņemot to, ka tieši franšīzes līgumā īpaši svarīga loma ir pirmslīgumiskajām attiecībām.4

Pirms franšīzes līguma slēgšanas potenciālās līguma puses izveido pirmslīgumiskās attiecības, kam piemīt specifisks raksturs un kas reti sastopamas, slēdzot citu veidu līgumus. Šajā pirmsfranšīzes periodā franšīzes devējam ir jāpārliecina potenciālais franšīzes ņēmējs par savas komercdarbības sistēmas priekšrocībām. To nevar panākt, neiepazīstinot franšīzes ņēmēju ar franšīzes devēja preču zīmes un cita intelektuālā īpašuma tiesību tirgus priekšrocībām, kā arī nepaziņojot franšīzes ņēmējam par zinātības (know-how) apjomu un franšīzes devēja komercdarbības metodēm. Franšīzes devējs zināmā mērā riskē ar to, ka franšīzes ņēmējs var izpaust franšīzes devēja komercnoslēpumus un ka potenciālais franšīzes ņēmējs var personīgi izmantot saņemto informāciju, atsakoties noslēgt franšīzes līgumu. Tāpēc franšīzes devējam īpaši svarīgi ir juridiski pareizi noformēt konfidenciālās informācijas neizpaušanas dokumentu.

Savukārt franšīzes ņēmēja komercdarbība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik pilnīgu un patiesu informāciju franšīzes devējs sniedz franšīzes ņēmējam par savu ekonomisko potenciālu un tirgus pozīcijām. Franšīze tādā ziņā ir unikāla tieši ar to, cik nozīmīgas abām pusēm ir tiesiski noregulētas pirmslīgumiskās attiecības.

Tomēr, neraugoties uz savu "ārējo pievilcīgumu", šķietamo stabilitāti un vieglo izmantošanu, franšīze ir viens no vissarežģītākajiem komercdarbības veidiem. Tieši tāpēc Latvijas likumdevējs ir pieņēmis lēmumu normatīvi noregulēt franšīzes līgumu.

Franšīzes tiesiskais regulējums Komerclikumā

Franšīzes izmantošanai Latvijā līdz 2009. gadam nebija speciāli izstrādātas tiesību bāzes. Franšīzes kā komercdarījuma veida speciālais normatīvais regulējums pirmo reizi Latvijā parādījās Komerclikumā 2008. gada 18. decembrī, papildinot Komerclikumu ar atsevišķu D daļu "Komercdarījumi". Franšīzes līguma regulējums Komerclikumā stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī. Komerclikumā franšīzes līgumam kopā ir veltīti septiņi panti (474.-480. pants), kas regulē franšīzes līguma jēdzienu, franšīzes līguma formu, franšīzes līguma pušu pienākumus, franšīzes līguma sekas, konkurences ierobežojuma noteikumus un konkurences tiesību piemērošanas jautājumus.

Jāvērš praktiķu un teorētiķu uzmanība, ka tas ir moderns, praksei un ārvalstu pieredzei atbilstošs franšīzes līguma regulējums, kas ne tikai paredz prasības par pirms­līgumiskās informācijas izpaušanu potenciālajiem franšīzes ņēmējiem un sniedz franšīzes definīciju, bet arī noteic līguma puses un tiesības, kā arī regulē franšīzes līguma pirmstermiņa izbeigšanas iespējas. Latvijas tiesību aktos tas ir pirmais likumdevēja mēģinājums noregulēt franšīzes līgumu kā komercdarījumu normatīvajos aktos.

Likumā pirmo reizi Latvijas vēsturē parādās franšīzes definīcija komerctiesībās - franšīze ir definēta kā tiesības izmantot preču zīmi, citas intelektuālā īpašuma tiesības, zinātību preču pārdošanā, izplatīšanā vai pakalpojumu sniegšanā atbilstoši franšīzes devēja izstrādātajai un pārbaudītajai sistēmai. Komerclikumā franšīzes līgumam ir noteikta obligāta rakstiska forma. Šāda prasība atbilst pastāvošajai praksei un ārvalstu regulējumam un tikai legalizē prasības pēc franšīzes līguma rakstveida formas.

Franšīzes līguma pušu privilēģija atsaukties uz objektīvām apstākļu izmaiņām atkrīt, ja puses no šīs privilēģijas atteikušās. Šādā gadījumā uz franšīzes līguma pusi nav attiecināmi Komerclikuma 478. panta noteikumi un līgumattiecību izbeigšanai ir piemērojami Civillikuma noteikumi.

Svarīgi atzīmēt, ka Komerclikumā ir ietvertas arī prasības pēc pirmslīgumiskās informācijas atklāšanas. Kopumā prasības pēc franšīzes devēja pienākuma atklāt potenciālajiem franšīzes ņēmējiem informāciju par franšīzi atbilst pastāvošajai ārvalstu praksei, starptautiskajam un Eiropas Savienības regulējumam.

Komerclikumā ir noteikti vairāki franšīzes devēja pienākumi. Piemēram, ir norādīts, ka franšīzes devējam ir pienākums piešķirt franšīzes ņēmējam intelektuālā īpašuma tiesības franšīzes komercdarbībai nepieciešamajā apjomā, kas uzliek franšīzes devējam par pienākumu nodrošināt franšīzes ņēmējam netraucētu un ilgstošu intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu. Tāda prasība darbojas franšīzes ņēmēja labā, pasargājot viņu no iespējamām negatīvām sekām un uzliekot franšīzes devējam papildu atbildību visu laiku rūpēties par savām intelektuālā īpašuma tiesībām. Tāpat franšīzes devējam ir pienākums brīdināt franšīzes ņēmēju par piegādes apjoma samazinājumu, kas aizsargā franšīzes ņēmēju, paredzot, ka franšīzes devējam, uzliekot par pienākumu franšīzes ņēmējam pirkt kādus produktus tikai no franšīzes devēja vai viņa noteiktas personas, jānodrošina, ka preces tiks piegādātas saprātīgā laikā. Franšīzes devējam saskaņā ar Komerclikuma 476. pantu ir pienākums arī nodrošināt franšīzes reklamēšanu. Kā jau tika atzīmēts, franšīzes reklamēšanas pasākumiem ir piešķirta svarīga loma franšīzes attiecībās, jo tādā veidā tiek veicināta franšīzes tīkla atpazīstamība un laba reputācija.

Komerclikumā ir noteikti arī vairāki franšīzes ņēmēja pienākumi. Līdzīgi kā franšīzes devējam, tā arī franšīzes ņēmējam ir Komerclikuma 477. pantā noteiktais pienākums pirms franšīzes līguma slēgšanas sniegt franšīzes devējam aktuālas un patiesas ziņas par apstākļiem, kuriem ir būtiska nozīme, slēdzot līgumu. Franšīzes ņēmējam ir pienākums izmantot franšīzi atbilstoši franšīzes līguma noteikumiem, pakļaujoties franšīzes devēja norādījumiem un nekaitējot franšīzes labajai slavai. Tādā veidā izpaužas svarīga biznesa formas - franšīzes - sastāvdaļa: ilgstoša un nepārtraukta kontrole pār franšīzes devēja rīcības atbilstību franšīzes līguma noteikumiem. Tāpat Komerclikuma 477. pants uzliek franšīzes ņēmējam par pienākumu glabāt komercnoslēpumus, kas viņam kļuvuši zināmi franšīzes līguma sakarā ne tikai franšīzes līguma spēkā esamības laikā, bet arī piecus gadus pēc franšīzes līguma izbeigšanās. Komerclikums paredz franšīzes ņēmējam pienākumu informēt franšīzes devēju ne tikai par savu saistību izpildi franšīzes līguma sakarā, bet arī informēt par problēmām, tiesvedībām, dalīties ar pieredzi un inovācijām franšīzes izmantošanā un veicināt komercdarbību. Informācijas sniegšanas noteikumi ir abu franšīzes līguma pušu interesēs, jo franšīzes ņēmējs ir ieinteresēts zināt aktuālu informāciju, kas var palīdzēt viņam franšīzes biznesa vadīšanā un arī tā iespējamā tehniskā attīstībā, bet franšīzes devējs ir ieinteresēts, lai franšīzes ņēmējs kā kopīga franšīzes tīkla elements strādātu pēc iespējas sekmīgāk.

Uzmanība noteikti būtu jāpievērš tam, ka Komerclikumā ir noteikti izņēmumi no Civillikuma 1587. pantā noteiktā pacta sunt servanda principa, nosakot, ka gadījumā, ja saistību izpilde kļūst pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvu apstākļu izmaiņām, pusēm ir pienākums veikt pārrunas, lai mainītu līgumu vai to izbeigtu, tādējādi nodrošinot franšīzes līguma pusēm līguma pirmstermiņa izbeigšanas iespējas. Vienpusējas atkāpšanās no franšīzes līguma gadījumā līgums izbeidzas ar atpakaļejošu datumu.5 Realizējot atkāpšanās tiesības, kas izriet no līguma vai likuma, parasti pietiek ar paziņojuma nosūtīšanu otrai līguma pusei, un tiesas starpniecība šajā jautājumā nav obligāta. Minētais ir attiecināms arī uz gadījumu, kad līguma puse vienpusēji atkāpjas no franšīzes līguma, ja pirms franšīzes līguma noslēgšanas franšīzes līguma otrā puse sniegusi nepatiesas ziņas par apstākļiem, kuriem ir būtiska nozīme, slēdzot franšīzes līgumu, kas tomēr nav attiecināms uz tiesībām vienpusēji atkāpties no franšīzes līguma, ja saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvu apstākļu izmaiņām.

Gadījumos, kad saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvu apstākļu izmaiņām, līguma pusēm Komerclikuma 478. pantā ir noteikta strikta ārpus tiesas procedūra, ieskaitot pušu pienākumu veikt pārrunas un mēģināt vienoties, tāpat ir noteikti objektīvu apstākļu izmaiņu kritēriji, kas jāievēro, lai varētu atsaukties uz apstākļu izmaiņu klauzulu un vēlāk iesniegt tiesā prasību, lūdzot izbeigt vai grozīt līgumu. Komerclikuma 478. pants nav tulkojams paplašināti un neparedz franšīzes līguma pušu tiesības vienpusēji atkāpties no līguma gadījumos, kas nav paredzēti likumā, izņemot, ja līgumā puses vienojas arī par citām tiesībām vienpusēji atkāpties no franšīzes līguma.

Minētā panta paplašinātas tulkošanas nepieļaušana ir attiecināma arī uz gadījumiem, kas var atsaukties uz objektīvām apstākļu izmaiņām, proti, apstākļu izmaiņas notikušas pēc franšīzes līguma noslēgšanas, un franšīzes līguma slēgšanas brīdī tādus apstākļus nevarēja un arī nevajadzēja paredzēt. Franšīzes līguma pušu privilēģija atsaukties uz objektīvām apstākļu izmaiņām atkrīt, ja puses no šīs privilēģijas atteikušās. Šādā gadījumā uz franšīzes līguma pusi nav attiecināmi Komerclikuma 478. panta noteikumi un līgumattiecību izbeigšanai ir piemērojami Civillikuma noteikumi.

Ņemot vērā franšīzes devēja tiesības uzlikt par pienākumu franšīzes ņēmējam pēc franšīzes līguma izbeigšanas nekonkurēt ar franšīzes devēju, Komerclikuma 479. pantā ir paredzēts nosacījums, ka konkurences ierobežojuma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu, skaitot no franšīzes līguma izbeigšanās dienas, tādējādi nodrošinot arī Eiropas Savienības prasības konkurences tiesībās ievērošanu.

Franšīzes līguma regulējums Komerclikumā kopumā var tikt vērtēts kā kompromiss starp pastāvošu praksi franšīzes attiecībās, informācijas par franšīzi atklāšanas regulējumu un franšīzes līguma civiltiesisko regulējumu. Līdz ar to franšīzes kā komercdarījuma veida speciālais normatīvais regulējums pozitīvi ietekmēs konkrēto ekonomisko attiecību attīstību, Latvijas komercdarījumu attīstību starptautiskajā komercdarbībā un komercdarījumu izmantošanas iespējas Latvijā.

1) Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, pp. 263-268.

2) Ibid., pp. 272-275. Alex S. Konigsberg Q. C. International Franchising. Third Edition. New York: Juris Publishing. Inc., 2008, pp. 9-24.

3) Guide to International Master Franchise Arrangements (Second Edition). Rome: UNIDROIT, 2007, p. 252.

4) Jarkina V. Franšīze teorijā un praksē. Komerclikuma franšīzes nodaļas komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 123. lpp.

5) Balodis K. Ievads Civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 131. lpp.


For more information contact

< Go back

Print Friendly and PDF
Subscribe to e-briefings