Global menu

Our global pages

Close

Juridiskas piezīmes latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida sakarā

  • Latvia

    06-03-2012

    Autors: Agris Bitāns

    Jurista Vārds, Nr.10 (709), 06.03.2012.

    Pašlaik nav juridiska pamata liegt sazināties ar valsts un pašvaldības iestādēm jebkurā latviešu valodas izloksnē vai dialektā.

    Jāizsaka pateicība žurnālam "Jurista Vārds", kas 2011. gada 25. oktobra numurā Nr. 43(690) apkopoja ievērojamu juristu domas par latgaliešu valodu. Tas savukārt novērš nepieciešamību tērēt laiku, lai pārliecinātu, ka šis jautājums ir juridiskas izpētes vērts. Tāpat tas apliecina, ka tā nav tikai viena Latvijas pārnovada iedzīvotāju iedoma, ka viņiem var būt sava valoda, kuru varētu lietot arī oficiālajā saziņā. Šā raksta mērķis ir apskatīt latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveidu juridiskajā skatījumā. Skaidrs, ka vienā rakstā nevarēs sniegt atbildes uz visiem jautājumiem un piedāvāt juridisku risinājumu. Tomēr, lai saprastu latgaliešu valodas juridisko statusu, ir jāizvērtē juridiska rakstura jautājumi.

    Lai šo jautājumu skatītu racionāli, vispirms ir jā­kliedē vairāki aizspriedumi un neskaidrības.

    Pirmkārt, ir jānorāda, ka diskusijās par latgaliešu valodu netiek skaidri nošķirts skatupunkts, no kura šis jautājums tiek aplūkots. Runājot par jebkuru valodu, ir jānošķir valoda kā lingvistisks (valodniecisks)1 koncepts no juridiska un sociāla koncepta. Katrā no tiem valodas definējums un arī izpratne var atšķirties. Nenoliedzot katra koncepta nozīmīgumu, šā raksta izpētes objekts būs valoda kā juridisks koncepts.

    Otrkārt, ne vienmēr ir skaidri nošķirti tādi jēdzieni kā "valoda", "dialekts" un "izloksne". Jāsaka, ka izpratne par to, kas ir dialekts un kas ir izloksne, laika gaitā mainās. Tas, ka vairumā Latvijas sabiedrības vēsturiski apziņā ir iesakņojies, ka latgaliešu valoda ir tikai dialekts vai izloksne, bet ne valoda, nonāk pretrunā ar pasaulē izplatītu viedokli, ka tā ir atsevišķa valoda, un to pat pasniedz ārvalstu universitātēs. Tas, ka latviešu valoda kā valoda izveidojās 19. gadsimta otrajā pusē,2 nenozīmē, ka tā ir radusies ne no kā. Tā nevarēja izveidoties bez Latvijas teritorijā pirms tam pastāvošām valodām,3 t.sk. senās latgaļu valodas.4

    Treškārt, ir vērts noskaidrot terminoloģisku apzīmējumu - latgaļu valoda vai latgaliešu valoda. Terminu "latgaļu valoda" lieto divās nozīmēs. No vēsturiskās perspektīvas: senās latgaļu cilts valoda, ko runāja mūsdienu Latvijas teritorijas austrumos. Un no mūsdienu perspektīvas: valoda, kurā runā mūsdienu Latvijas Latgales reģionā. Latvijā tā tiek uzskatīta par latviešu valodas dialektu, bet pasaulē plaši izplatīts viedoklis, ka tā ir atsevišķa valoda. Pēc autora domām, termins "latgaļu valoda" (latgaļu volūda) būtu atbilstošāks, jo tas aptver šīs valodnieciskās vienības senāku izcelsmi un normatīvismu, kā arī tās pastāvēšanu ārpus Latgales teritorijas. Līdz ar to termins "latgaļu valoda" šajā rakstā tiks lietots kā pagaidu termins šīs valodnieciskās vienības apzīmēšanai ar šādu nozīmi.

    Vai latgaļu valoda ir drauds

    Neatkarīgi no to, kā šī valodnieciskā vienība tiek apzīmēta, kā arī vai tā ir valoda vai dialekts, pamatjautājums ir par šīs valodnieciskās vienības statusu Latvijā. Tādējādi arī par to, vai Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmumā lietā Nr. A42571907 SKA-596/2009 atzītais, ka "latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā" iztur kritiku?

    Izvērtējot tēzes5 pie šā nolēmuma,6 rodas izjūta, ka latgaļu valoda aplūkota kā kaut kas antagonisks. Bez šā lēmuma loģiskajām un juridiskajām kļūdām, kas tiks aplūkotas vēlāk, ir acīmredzams, ka jātiek skaidrībā par to, vai latgaļu valoda, pat esot izloksnes vai dialekta statusā, ir drauds valsts valodai?

    Šajā sakarā ir vērts apskatīt citu valstu konstitucionālo regulējumu par valsts valodu.

    Piemēram, Spānijas konstitūcijas 3. pants atzīst, ka bez kastīliešu kā oficiālās Spānijas valodas tiek atzīta citu vietējo valodu pastāvēšana reģionos (3. panta otrā daļa). Savukārt lingvistisko dažādību esamība tiek atzīta par Spānijas kultūrvēsturisku mantojumu, kas ir sevišķas cieņas un aizsardzības objekts (3. panta trešā daļa).7 Arī Francijas konstitūcija, pasludinot franču valodu kā Francijas oficiālu valodu (2. pants), atzīst reģionālās valodas kā Francijas mantojuma daļu (75-1. pants).8

    Somijas konstitūcija atzīst ne tikai somu valodu un zviedru valodu kā Somijas nacionālās valodas (17. panta pirmā daļa un otrā daļa), bet arī sāmu un romu, un citu pamatiedzīvotāju grupu tiesības uz savas valodas lietošanu un attīstīšanu.9 Līdzīgi arī Norvēģijas konstitūcija paredz valsts pienākumu nodrošināt sāmiem viņu valodas aizsardzību un attīstību (110a. pants).10

    Savukārt Itālijas konstitūcijas 6. pants aizsargā lingvistiskās minoritātes ar speciālu likumu.11

    Apkopojot iepriekš minēto, ir redzams, ka citu valstu konstitūcijas ne tikai nodrošina pamatiedzīvotāju valodas aizsardzību, bet pat dialektus un citas lingvistiskās dažādības atzīst par nacionālo kultūrvēsturisko mantojumu, kas ir sevišķas cieņas un aizsardzības vērts. Savukārt Latvijā no oficiālu iestāžu puses šī nostāja ir pretēja. Pieļauju, ka tas ir vēsturiska aizsprieduma un arī nezināšanas rezultāts.

    Latgaļu valodas statusa ģenēze

    Latgaļu valodas valstiska atzīšana nav sākusies tikai 1999. gada 9. decembrī, kad tika pieņemts Valsts valodas likums.12

    Latgaļu valodas juridiskais statuss ir meklējams jau 1917. gadā, kad Rēzeknes kongress 10. maijā (pēc jaunā stila) pieņēma vēsturisku lēmumu: "Mes, Latgolas latvīši (t.i., latgali), apsavīnōdami ar Kurzemes un Vidzemes latvīšim, paturēsim sovu pošvaļdeibu, pošnūteikšonas tīseibu volūdas, ticeibas, bazneicas, skolu un saimisteibas, kai ari zemes jautōjumā." (Mēs, Latgales latvieši (t.i., latgaļi), apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturēsim savu pašpārvaldi, pašnoteikšanās tiesību valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimnieciskajā, kā arī zemes jautājumā).13 Rēzeknes kongresa lēmums tika apstiprināts no pārējo latviešu novadu puses 1917. gada Latviešu pagaidu nacionālās padomes kongresā Valkā.

    1918. gada 6. decembra Pagaidu nolikuma par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību (kas vēlāk kļuva par Tiesu iekārtas likumu)14 piezīme pie 10. panta skaidri norādīja: "Visām valsts iestādēm un amatpersonām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē. Latgalē valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī amatpersonām ir tiesība lietot latgaliešu izloksni darbvedībā un sarakstoties, kā arī sludinājumos, uz izkārtnēm utt." Tātad latgaļu valodas lietošana Latvijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados bija skaidri definēta - dokumenti latgaļu valodā bija jāpieņem visām valsts iestādēm un amatpersonām, t.sk. arī tiesvedībā, un Latgalē bija tiesības to lietot kā valsts un pašvaldības iestādēs, tā arī privātajā apgrozībā.

    1919. gada likums "Par Latvijas izglītības iestādēm"15 sniedza nākamo latgaļu valodas statusa juridisko nostiprinājumu jau izglītības jomā. Šā likuma 39. pants noteica, ka "Visās obligatoriskās skolās māciba jasniedz skolenu ģimenes valodā", savukārt par skolēna ģimenes valodu, saskaņā ar šā likuma 40. pantu, tika atzīta tā valoda, kuru uzdod bērnu vecāki, piesakot bērnu skolā, un kurā viņš var brīvi izteikt savas domas.

    Kā loģisks turpinājums latgaļu valodas juridiskā statusa nostiprināšanai Latvijas Republikā ir atzīstami 1921. gada 21. augustā pieņemtie Ministru kabineta "Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu".16 Pēc savas būtības šie noteikumi atkārtoja jau Tiesu iekārtas likuma 10. panta piezīmi:

    "1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē.

    2. Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesība lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinājumos un uz izkārtnēm utt."

    To, ka pirmās republikas laikā rūpējās par latgaļu valodas attīstību, apliecina izglītības ministra biedra Dominīka Jaudzema 1929. gada 19. jūnija rīkojums Nr. 2593 "Par latgaliešu izloksnes pareizrakstību",17 ar kuru tika noteikts, ka skolās, kurās māca latgaliešu izloksni, pareizrakstībai par pamatu ņemami latgaliešu izloksnes ortogrāfijas kārtošanas komisijas izstrādātie un Izglītības ministrijas apstiprinātie "Noteikumi par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju".

    Nenoliedzami, ka iepriekš nosauktie normatīvie akti apliecina latgaļu valodas valstiskās atzīšanas un regulējuma attīstību Latvijas Republikā tās pirmsākumā. Tomēr latgaļu valodas normatīvais regulējums strauji mainās pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, kad parādās doma par "pareizu" latviešu valodu u.tml. To uzskatāmi parāda 1934. gada 2. augustā pieņemtie grozījumi Tiesu iekārtas likuma 10. pantā, kur pazūd piezīme par latgaliešu izloksnes lietošanu.18

    Latgaļu valoda kā viens no Latvijas valsts dibināšanas stūrakmeņiem tika atzīts pie Latvijas Republikas dibināšanas, un tas tika konsekventi respektēts arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Tas dod pamatu atzīt, ka šai valodnieciskajai vienībai pastāvēja savs noteikts statuss Latvijas Republikas normatīvajā regulējumā. Normatīvajā laukā latgaļu valodas aizmiršana vai ignorēšana aizsākās tikai pēc K. Ulmaņa apvērsuma. Taču jāšaubās, ka tas atņēma latgaļu valodas juridisko statusu un tās lietošanas regulējumu, lai gan praksē notika latgaļu valodas ignorēšana.

    Latgaļu valoda esošajā normatīvajā regulējumā

    Arī apskatot vispārīgi esošo normatīvo regulējumu, jāsecina, ka tajā ir rodama vieta latgaļu valodai.

    Latvijas Republikas Satversmes 4. panta pirmais teikums nosaka, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Valsts valodas likums savukārt nosaka, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda (3. panta pirmā daļa) un ka Latvijas Republikā ikvienam ir tiesības vērs­ties ar iesniegumiem un sazināties valsts valodā iestādēs, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) (3. panta otrā daļa).

    Vienlaikus šā paša panta ceturtajā daļā ir skaidri norādīta valsts apņemšanās nodrošināt latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.19

    No šīs tiesību normas skaidri izriet, ka valstij ir sevišķa attieksme pret latgaļu valodu (latgaliešu valodu). Vispirms ir jānorāda, ka valsts ir apņēmusies aizsargāt latgaļu valodu. Termins "aizsardzība" juridiskajā doktrīnā vienlaikus nozīmē arī regulēšanu.20 Un regulēt var to, kas tiek atzīts un pastāv, tādēļ ir grūti iedomāties, ka valsts aizsargā (un regulē) latgaļu valodu, kuru vienlaikus neatzīst.

    Būtiski norādīt, ka valsts ir uzņēmusies vēl lielāku pienākumu - (1) saglabāt un (2) attīstīt latgaliešu rakstu valodu, t.i., latgaļu valodu. Tas savukārt pieprasa daudz aktīvāku valsts uzvedību - veikt visas nepieciešamās darbības, lai saglabātu un attīstītu latgaļu valodu.

    Tomēr visvairāk neskaidrību ir par to, kā izpaužas reālajā dzīvē "latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšana, aizsardzība un attīstība". Vai tas dod tiesības vērsties iestādē ar dokumentu, kas ir sastādīts latgaļu valodā? Vai iestādēm ir jāpieņem un jāizskata pēc būtības šāds dokuments? Kādā valodā uz to ir jāatbild? Un vai vispār oficiālā saziņa, t.sk. Saeimas deputāta zvēresta došana, var notikt latgaļu valodā?

    Šajā sakarā ir vērts vēlreiz izvērtēt Valsts valodas likumu. Valsts valodai Latvijas Republikā ir noteikts juridisks statuss. Gan valsts, gan privāto iestāžu darbiniekiem, kā arī komersantiem, t.sk. ārvalstu speciālistiem un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) ārvalstu pārvaldes locekļiem, un pašnodarbinātajiem:

    1) jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams savu profesionālo un amata pienākumu veikšanai (6. pants);

    2) sēžu un citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda (7. panta pirmā daļa);

    3) dokumentācija jāved valsts valodā (8. pants);

    4) to rīkotiem pasākumiem ir jānotiek valsts valodā (11. panta pirmā daļa).

    Bez tam:

    5) Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībās lietojama tikai valsts valoda (12. pants);

    6) fizisko un juridisko personu līgumi par ārstniecības, veselības aprūpes, sabiedriskās drošības un citu sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu Latvijas teritorijā slēdzami valsts valodā (9. pants);

    7) ikvienai iestādei, organizācijai un uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) jāpieņem un jāizskata valsts valodā noformēti dokumenti (10. panta pirmā daļa);

    8) tiesvedība Latvijas Republikā notiek valsts valodā (13. pants);

    9) izglītība Latvijas Republikā ir iegūstama valsts valodā (14. pants) un zinātnisko grādu iegūšanai darbs ir jāiesniedz un jāizstāv valsts valodā vai jānodrošina tulkojums (15. pants).

    Tātad atliek vien definēt, kas ir latviešu valoda, un attiecīgi no tā varētu izdarīt secinājumus arī par latgaļu valodas lietošanas iespējām. Uz jautājumu saistībā ar valsts valodu - "Kas ir latviešu valoda?" visbiežāk dzirdētā atbilde ir - "Latviešu literārā valoda". Vai šādai atbildei ir normatīvs vai loģisks pamats? Lai cik tas neskanētu dīvaini, uz šo jautājumu ir jāatbild negatīvi - nav!

    Neviens likums vai cits normatīvais akts to nenosaka. Lai gan Valsts valodas likuma 23. panta pirmā daļa nosaka, ka oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. No gramatiskā tulkojuma raugoties, termins "literārs" attiecas uz daiļliteratūru vai rakstu valodas normām atbilstošu vai arī īpašu koptu un normētu valodu.21 Nevajadzētu būt strīdu, ka latgaļu valoda atbilst visām šīm pazīmēm, jo tajā tiek izdota daiļliteratūra, rakstīta dzeja, dziedātas dziesmas, tiek uzvestas teātra izrādes un ir pat uzņemta kinofilma. Vēl vairāk, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisija ar 2007. gada 28. septembra lēmumu Nr. 1 apstiprināja "Latgaliešu rakstības noteikumus",22 nosakot latgaļu valodas normatīvu.

    Jānorāda, ka gan Senāts, gan citas valsts iestādes ignorē Valsts valodas likuma 23. panta trešās daļas nosacījumus - latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets. Kabinets nav apstiprinājis latviešu literārās valodas normas.

    Attiecīgi nav normatīva pamata secinājumam, ka valsts valoda, kurā var tikt veikta neierobežota saziņa ar valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī privātpersonām, ir tikai latviešu literārā valoda. Tātad apgalvojums, ka par valsts valodu ir atzīstama tikai latviešu literārā valoda, nav pamatots. Līdz ar to pašlaik nav juridiska pamata liegt sazināties ar valsts un pašvaldības iestādēm jebkurā latviešu valodas izloksnē vai dialektā. Vēl jo mazāk ir juridisks pamats ierobežot saziņu oficiāli atzītajā valsts valodas paveidā - latgaļu (latgaliešu) valodā.

    Īsas piezīmes par Senāta lēmumu

    Kā jau norādīts iepriekš, tad Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmumā lietā Nr. A42571907 SKA-596/2009 paustajam apgalvojumam, ka tikai latviešu literārā valoda ir valsts valoda Administratīvā procesa likuma 110. panta izpratnē, nav rodams tiešs normatīvais pamatojums.

    Vispirms ir jānorāda, ka jautājums par to, vai dokumenti latgaliešu valodā ir pieņemami no Latvijas Republikas valsts iestāžu puses vai nav, bija šīs administratīvās lietas būtība. Tā kā šis jautājums šajā lietā netika izskatīts pēc būtības, tad tiesa nevarēja izlemt šajā procesa stadijā jautājumu, kas bija jāizspriež, izskatot lietu pēc būtības.

    Faktiski Senāts šajā lietā veica "selektīvu" Satversmes un Valsts valodas likuma teksta iztulkošanu. Neizmantojot visu Valsts valodas likuma tekstu, tika pārkāpts sistēmiskās iztulkošanas princips. Arī izmantojot vēsturisko iztulkošanas metodi, iespējams neinformētības dēļ, no Senāta puses netika izmantoti visi starpkaru republikas normatīvie akti saistībā ar latgaļu valodu.

    Ne mazāk nepiedodams no juridiskās tehnikas viedokļa ir tas, ka tika piemēroti Ministru kabineta noteikumi,23 lai iztulkotu augstākas hierarhijas aktu - Valsts valodas likumu. Turklāt šo noteikumu 8. punkta 4. teikums saturēja skaidru norādi uz Valsts valodas likuma prasību ievērošanu.

    Vēl vairāk neizpratni rada tas apstāklis, ka šie 1996. gadā pieņemtie noteikumi tika piemēroti, lai iztulkotu vēlāk, 1999. gadā, pieņemtu likumu - Valsts valodas likumu. Taisnības labad jānorāda, ka arī Ministru kabineta 1996. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 154 "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi" 8. punkts24 netika pareizi iztulkots un piemērots šajā lietā. Noteikumu 8. punkts saturēja prasību - rakstīt dokumentu literārā valodā. Tas, kā tas norādīts iepriekš, dod pamatu iestādēm pieņemt dokumentu latgaļu valodā, ja tas ir sastādīts atbilstoši literārās valodas prasībām. Savukārt šādas latgaļu valodas pareizrakstības normas un terminoloģija uz lēmuma pieņemšanas brīdi jau bija apstiprināta likumā noteiktā veidā, un līdz ar to tā juridiski ir atzīstama par literāru valodu.

    Tik strikta "piekasīšanās" pie dokumenta valodas atbilstības literārās valodas prasībām var novest pie situācijas, ka iestādei ir pamats atteikt pieņemt dokumentu tikai tāpēc, ka tajā ir daudz gramatisku kļūdu, vai ir izteikumi, kas tiek lietoti ikdienas valodā, bet vēl nav atzīti literārajā.

    Un visbeidzot, kā pilnīgs neloģiskums ir jāatzīst secinājums, ka latgaļu valoda Latvijā Administratīvā procesa likuma 110. panta izpratnē ir atzīstama par svešvalodu. Kā paveids var kļūt par kaut ko pretēju? Vai tiešām Senāts, respektējot latviešu un latgaļu valodu atšķirības, ir oficiāli atzinis to kā atsevišķu valodu un daļa Latvijas iedzīvotāju var droši rakstīt savā dzīves gājumā latgaļu valodu kā vēl vienu svešvalodu?

    Savukārt secinājumā, ka jebkura izloksne, t.sk. suitu vai kāda cita, ir atzīstama par svešvalodu, Senāts ir izgājis ārpus elementārās loģikas, jo jebkuras izloksnes lietošana automātiski kvalificējas par svešvalodu - kādā ārvalstī dzīvojošas tautas valodu.25 Šī secinājuma pretruna ir acīmredzama. Šāda latgaļu valodas pretnostādīšana latviešu valodai ir pilnīgi nepamatota, un tā rada tikai protestu un nepatiku. Taču šī neloģiskā attieksme turpinās arī no citām valsts iestādēm. Piemēram, Valsts valodas centrs 2011. gada 3. maija atbildes vēstulē Nr. 1-4.8/42 pilsonim A.T., atsaucoties uz iepriekš minēto Senāta lēmumu, atstāja latgaļu valodā sagatavoto iesniegumu bez izskatīšanas, jo tas nav objektīvi saprotams kā svešvalodā sastādīts.

    Ir jāmaina valsts iestāžu kļūdainā attieksme, un, pareizi interpretējot Valsts valodas likumu, jānodrošina tā 3. panta ceturtajā daļā noteiktais. Tāpat ir jāveic izglītošanas darbs, lai saprastu, ka latgaļu valodas lietošana oficiālajā saziņā ir ne tikai likumīga, bet arī stiprinās latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tas savukārt veicinās visu novadu lokālpatriotismu.

    Valsts neizpildītais "mājasdarbs"

    Ir vērts izvērtēt, kā valsts pilda savu Valsts valodas likuma 3. panta ceturtajā daļā noteikto pienākumu nodrošināt "latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību". Ja būtu jāvērtē ar atzīmi kā skolā, tad vērtējums nebūtu pozitīvs. Pirmkārt, jau tādēļ, ka valsts šā pienākuma izpildei pēc būtības nav neko izdarījusi. Kā vienīgo darbu var atzīt iepriekš minētos Latgaliešu rakstības noteikumus. Taču vai Izglītības un zinātnes ministrija ir iekļāvusi šos noteikumus vispārējās izglītības programmās mācību priekšmeta "Latviešu valoda" standartā, kā arī akadēmisko un profesionālo studiju programmās "Latviešu filoloģija" un "Baltu filoloģija", kā tas ir ieteikts 2. punktā? Otrkārt, mums ir raksturīgi, ka kādas situācijas regulējumam vai problēmai ir jāpieņem likums, taču netiek kontrolēta tā izpilde. Valsts nav veikusi nopietnu kontroli, kā tiek pildīts Valsts valodas likums un it sevišķi tā 3. panta ceturtā daļa. Treškārt, to, ka valstij nav viss kārtībā ar šā likuma izpildes kontroli, apliecina fakts, ka no valsts puses nebija nekādas reakcijas uz to, ka tiesa pieļāva acīm redzamu loģisku kļūdu un padarīja latgaļu valodu par svešvalodu. Ceturtkārt, valstij nav konkrētas programmas attiecībā uz latgaļu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Piektkārt, visuzskatāmākais apliecinājums valsts kontroles trūkumam Valsts valodas likuma izpildē ir 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošana par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" (referendums). Vispirms jau tādēļ, ka šāds referendums vispār tika pieļauts gan juridiski, gan faktiski. Lai gan trīs ceturtdaļas balsojošo pilsoņu nobalsoja pret šādiem grozījumiem,26 lielais pilsoņu skaits, kas balsoja "par" un it sevišķi lielais "par" balsojošo skaits Latgalē ir ļoti negatīvs signāls Latvijai kā valstij. Referendums uzskatāmi parādīja valsts kļūdas - gan par krievvalodīgo lielo īpat­svaru Latgalē un Rīgā, gan par Latvijas Republikas pilsoņu, it sevišķi krievvalodīgo, zemo izpratni par Latvijas valsts pamatvērtībām. Tāpat ir jāņem vērā, ka nozīmīgs īpatsvars balsojumam "par" bija arī protesta balsojums gan sakarā ar sociālekonomiskajiem jautājumiem, gan arī saistībā ar latgaļu (latgaliešu) valodas nerespektēšanu Latvijā.

    Gribas cerēt, ka valsts izdarīs atbilstošus secinājumus no referenduma, un nekavējoties uzsāks sava "mājas darba" gatavošanu. Skaidrs, ka referendums atklāja kļūdas vairākās jomās un līdz ar to darbībai jābūt kompleksai.

    Kopumā varētu runāt par trim galvenajiem virzieniem, kas ir savstarpēji saistīti. Pirmkārt, vienotas informatīvās telpas nodrošināšana visā Latvijas teritorijā. Kā absurds ir jāatzīst līdzšinējā valsts politika, kas neveicināja, lai Latgalē tiktu nodrošināta Latvijas radio un televīzijas programmu uztveršana. Par kādu Latvijas pilsoņu lojalitāti var runāt, ja šie pilsoņi saņem informāciju no kaimiņu valsts medijiem? Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (iepriekš - Nacionālā radio un televīzijas padome) šajā jomā bija, maigi izsakoties, pasīvs statists. Tas attiecināms ne tikai uz latviskas informatīvās telpas nenodrošināšanu Latgalē, bet arī visā Latvijā, par ko tā tika pamatoti kritizēta. Arī adekvātas reakcijas trūkums, piemēram, situācijā, kad "Latgolas radeja" pēkšņi mainīja skanējumu un sāka retranslēt programmu "Alisa plus", apliecināja šīs padomes neapmierinošo darbību. Valstij ir jāieņem aktīva pozīcija savas informatīvās telpas nodrošināšanai, gan veicinot lielāku raidījumu t.sk. arī mūzikas un reklāmas, īpatsvaru latviešu valodā un arī attiecībā uz Eiropas Savienībā raidītajām programmām. Te liela atbildība būtu jaunajai Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, bet arī valstij ir jāpiešķir nepieciešamie naudas līdzekļi gan publisko mediju darbam, gan arī pilnveidojot nacionālo pasūtījumu. Šajā sakarā būtu nepieciešams nodrošināt valsts finansētus raidījumus un programmas latgaļu valodā gan Latgales, gan nacionālajos plašsaziņas līdzekļos.

    Otrkārt, Latvijas pilsoņu skaita pieauguma nodrošināšana Latgalē. Izskatās, ka valsts tikai pēc referenduma uzzināja, ka Latgalē ir mazs Latvijas pilsoņu skaits, un par viņu zemo lojalitātes līmeni. Skaidrs, ka valstij nebija savas politikas šajā sakarā ne tikai attiecībā uz Latgali, bet arī uz visu Latviju. Iespējams tādēļ, ka Latvija aprobežojas ar Rīgu. Nebūs nekāds atklājums, ka daudzi Latvijas pilsoņi ir izbraukuši. Cīniņi ar tautas skaitīšanu parāda, ka 20 un varbūt 30% no iedzīvotājiem ir izbraukuši no Latvijas ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ. Lai gan tā nav tikai Latvijas problēma, tomēr nav saskatāma skaidra valsts politika, lai mazinātu iedzīvotāju, tostarp arī pilsoņu, izbraukšanu. Tāpat valstij ir jādomā, kā veicināt izbraukušo atgriešanos. Skaidrs, ka to var izdarīt tad, ja valsts var parādīt, ka tai ir plāns, kā veicināt ekonomisko izaugsmi un sociālo stabilitāti. Attiecībā uz Latgali ir ļoti svarīgi radīt jaunas darba vietas vai atjaunot iepriekšējās.

    Valsts politikas trūkums ir jūtams attiecībā uz valsts austrumu robežas nostiprināšanu. Tas attiecas kā uz tehnisku un tehnoloģisku, tā arī uz pilsoņu nodrošinājumu. Lai noturētu pilsoņus Latgalē, kā arī lai veicinātu citu pilsoņu pārcelšanos uz Latgali, ir jāveido atbalsta programmas. Tā varētu būt palīdzība dzīvojamās platības ieguvei, piemaksas pie algas noteiktas profesijas pārstāvjiem, piemēram, skolotājiem, ārstiem, policijas darbiniekiem u.tml. Šajā sakarā valstij būtu veiksmīgāk jāizmanto Eiropas Savienības piešķirtais finansējums šajā jomā. Tāpat valstij attiecībā uz Latgali ir jāparāda savas attieksmes maiņa un jādod reāls atbalsts šī novada attīstībai. Iegūtā pieredze noderētu arī citu Latvijas novadu attīstībai.

    Treškārt, latviešu, tostarp arī latgaļu, valodas attīstība. Vienlaikus ar atbilstošas informatīvās telpas nodrošināšanu Latgalē būtu jāveicina kā Latvijas pilsoņu, tā arī nepilsoņu latviešu valodas zināšanas, piemēram, piedāvājot bezmaksas valodas mācību kursus. Valstij būtu jāveicina arī latgaļu valodas plašāka izmantošana Latgalē, piemēram, atbalstot reģionālos medijus un veidojot raidījumus nacionālajos plašsaziņas līdzekļos.

    Tāpat valstij ir jāuzņemas daudz aktīvāka loma, lai nodrošinātu latgaļu valodas kā latviešu valodas paveida praktisku izmantošanu saziņā ar valsts un pašvaldības iestādēm Latvijas Republikā esošā regulējuma ietvaros. Nevajadzētu aprobežoties tikai ar iespēju vērsties iestādē ar dokumentu, kas ir sastādīts latgaļu valodā. Valstij ir jāveic virkne citu darbību, t.sk. jāatvēl nepieciešamais finansējums no valsts budžeta, lai saglabātu, aizsargātu un attīstītu latgaļu valodu.

    Jebkurā gadījumā valstij ir skaidri jādemonstrē, ka iepriekšminētais Senāts ir kļūdaini atzinis dokumentu latgaļu valodā par svešvalodā sastādītu dokumentu un ka valsts ir gatava pieņemt izskatīšanai dokumentus, kas būs sastādīti latgaļu valodā.

    Tomēr, neskatoties uz valsts iestāžu kļūdaino attieksmi, ir jāaizstāv latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss, jo tas ir pamats arī latgaļu valodas nostiprināšanai Latvijā.

    Nobeigums

    Aizsākusies diskusija par latgaļu valodu un tās juridisko statusu ir vērtējama pozitīvi. Ar gandarījumu jāatzīmē, ka savu nozīmīgu pienesumu dod arī citu pārnovadu latvieši, un "Jurista Vārda" 2011. gada 25. oktobra izdevums tam ir labs apliecinājums. Tomēr prakse liecina, ka nav skaidrības par latgaļu valodas juridisko statusu un tās praktisku pielietojumu oficiālajā saziņā. Pašlaik pastāvošā Latvijas oficiālo iestāžu attieksme ir vēsturisku aizspriedumu un nezināšanas rezultāts.

    Vairāku valodu kā valsts oficiālu valodu pastāvēšana nav nekas ārkārtējs, un arī dialekti vai izloksnes var būt konstitucionāli aizsargātas, un var tikt noteikta to lietošana. Vērtējot arī citu valstu konstitucionālo regulējumu, ir jāsecina, ka latgaļu valodas pareiza normatīvā nostiprināšana un pielietošana ikdienā nav drauds valsts valodai. Tieši otrādi, tas varētu būt pamats gan Latgales, gan arī citu novadu pašapziņas augšanai. Lingvistiskā dažādība ir nacionālais kultūrvēsturiskais mantojums, kas ir sevišķas cieņas un aizsardzības vērts.

    Bez tā, ka ir jāprecizē latgaļu valodas (latgaliešu valodas) terminoloģiskais apzīmējums, daudz svarīgāk ir tikt skaidrībā ar šā jēdziena saturu, lai ar to skaidri apzīmētu valodu, kurā runā ne tikai mūsdienu Latvijas Latgales reģionā, bet arī ārpus tā, saglabājot valodai tās vēsturiskās saknes.

    Latgaļu valoda kā viens no Latvijas valsts dibināšanas stūrakmeņiem tika atzīta pie Latvijas Republikas dibināšanas, un tā tika konsekventi respektēta arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Normatīvajā laukā latgaļu valodas aizmiršana vai ignorēšana sākās tikai pēc K. Ulmaņa apvērsuma, taču tas atņēma latgaļu valodas juridisko statusu un tās regulējumu.

    Ar Valsts valodas likumu Latvijas Republika normatīvi ir demonstrējusi, tai ir sevišķa attieksme pret latgaļu valodu. Valsts ir apņēmusies ne tikai aizsargāt un vienlaikus regulēt latgaļu valodu, bet ir uzņēmusies vēl lielāku un aktīvāku pienākumu - saglabāt un attīstīt latgaļu valodu.

    Latgaļu (latgaliešu) valodas (kur nu vēl izloksnes!) pasludināšanai par svešvalodu nav ne juridiska, ne lingvistiska, ne arī loģiska pamata. Apgalvojums, ka par valsts valodu ir atzīstama tikai latviešu literārā valoda, būtu atzīstams par kļūdainu, jo tam trūkst normatīva pamata. Latgaļu valoda atbilst visām literārās valodas prasībām, t.sk. tai ir apstiprināti rakstības noteikumi atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem.

    Senāta 2009. gada 18. augusta lēmumā lietā Nr. A42571907 SKA-596/2009 izdarītos secinājumus nevar atzīt par tiesiskiem, jo tie ne tikai ir neatbilstoši juridiskajai tehnikai, bet ir arī acīmredzamā pretrunā ar loģiku. Latgaļu valodas, kā arī jebkuras izloksnes pasludināšana par svešvalodu nodara lielu kaitējumu Latvijas valstiskumam, vispirms jau lokālajai pašapziņai.

    Nav juridiska pamata liegt sazināties ar valsts un pašvaldības iestādēm jebkurā latviešu valodas izloksnē vai dialektā, vēl jo mazāk ir juridisks pamats ierobežot saziņu oficiāli atzītajā valsts valodas paveidā - latgaļu (latgaliešu) valodā.

    Valstij tuvākajā laikā būtu jārealizē praksē Valsts valodas likumā uzņemtā saistība - "latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšana, aizsardzība un attīstība". Valstij blakus citiem "mājas darbiem" jānodrošina latgaļu valodas kā latviešu valodas paveida praktiska izmantošana saziņā ar valsts un pašvaldības iestādēm Latvijas Republikā, atbilstoši spēkā esošajam likumam. Valstij ir jānodrošina Valsts valodas likumā uzņemtie pienākumi un jāgarantē iespējas vērsties iestādē ar dokumentu, kas ir sastādīts latgaļu valodā. Taču valstij nevajadzētu aprobežoties tikai dokumentu aprites nodrošināšanu latgaļu valodā, bet arī jāveic virkne citu reālu darbību, t.sk. atvēlot nepieciešamu finansējumu no valsts budžeta, lai saglabātu, aizsargātu un attīstītu latgaļu valodu.http://juristavards.lv/wwwraksti/JV/LOGO/RAKSTS.JPG

     


    Raksta pamatā ir referāts 2011. gada 24.-27. oktobra Apvienotā pasaules latviešu zinātnieku 3. un Letonikas 4. kongresā "Zinātne, sabiedrība un nacionālā indentitāte".

    1 Sk.: Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 1998, 839. lpp.; Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 1147. lpp.

    2 Latviešu konversācijas vārdnīca. XI sējums. Rīga: A. Gulbja apgādībā, 1934.-1935., 22266.-22268. sleja.

    3 Turpat, 22162. sleja.

    4 Turpat, 22251. sleja.

    5 Tēze: No tiesību normu vēsturiskās un sistēmiskās analīzes izriet, ka ar jēdzienu "latviešu valoda" Latvijas Republikas Satversmes 4. pantā ir aptverta latviešu literārā valoda. Tādējādi latviešu literārā valoda ir valsts valoda Administratīvā procesa likuma 110. panta izpratnē.

    Tēze: Latviešu literārās valodas kā valsts valodas atzīšanas mērķis ir nostiprināt valsts administratīvo vienotību. Likumdevējs nošķir latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu no latviešu literārās valodas. Atsevišķas latviešu valodas izloksnes izdalīšana un valsts valodas statusa piešķiršana būtu pretēja likumdevēja noteiktajam mērķim.

    Tēze: Citas izloksnes vai valodas Administratīvā procesa likuma 110. panta izpratnē ir svešvalodas. Latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā.

    6 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. A42571907 SKA-596/2009. Pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/info/archive/department3/2009/.

    7 Article 3 [Official Language](1) Castilian is the official Spanish language of the state. All Spaniards have the duty to know it and the right to use it.(2) The other languages of Spain will also be official in the respective auto­nomous communities, in accordance with their Statutes.(3) The richness of the linguistic modalities of Spain is a cultural patrimony which will be the object of special respect and protection. Skat.: Spanish Constitution. Pieejams: http://www.senado.es/constitu_i/indices/consti_ing.pdf.

    8 Article 2 [State Form and Symbols](1) The language of the Republic is French.Article 75-1 [Regional Languages]Regional languages are part of France"s heritage. Skat.: French Constitution. Pieejams: http://www.assemblee-nationale.fr/english/8ab.asp.

    9 Section 17 Right to one"s language and culture

    The national languages of Finland are Finnish and Swedish.The right of everyone to use his or her own language, either Finnish or Swedish, before courts of law and other authorities, and to receive official documents in that language, shall be guaranteed by an Act. The public authorities shall provide for the cultural and societal needs of the Finnish-speaking and Swedish-speaking populations of the country on an equal basis. The Sami, as an indigenous people, as well as the Roma and other groups, have the right to maintain and develop their own language and culture. Provisions on the right of the Sami to use the Sami language before the authorities are laid down by an Act. The rights of persons using sign language and of persons in need of interpretation or translation aid owing to disability shall be guaranteed by an Act. Skat.: Finland Constitution. Pieejams: http://www.finlex.fi/fi/laki/kaannokset/1999/en19990731.pdf.

    10 Article 110aIt is the responsibility of the authorities of the State to create conditions enabling the Sami people to preserve and develop its language, culture and way of life. Skat.: Norway Constitution. Pieejams: http://www.stortinget.no/en/In-English/About-the-Storting/The-Constitution/The-Constitution/.

    11 Article 6 [Linguistic Minorities]The Republic protects linguistic minorities by special laws. Skat.: Italy Constitution. Pieejams: http://www.senato.it/documenti/repository/istituzione/costituzione_inglese.pdf.

    12 Valsts valodas likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 21.12.1996., Nr. 428/433(1888/1893); Ziņotājs, 13.01.2000., Nr. 1.

    13 Latgolas pagaidu zemes padūmes ziņojums Nr. 1.

    14 Likumu un valdības rīkojumu krājuma 1. burtnīca, 15.07.1919., Nr. 10.

    15 Likumu un valdības rīkojumu krājuma 13. burtnīca, 31.12.1919., Nr. 155.

    16 Likumu un valdības rīkojumu krājuma 16. burtnīca, 10.09.1921., Nr. 157; Valdības Vēstnesis, 17.08.1921., Nr. 183.

    17 Valdības Vēstnesis, 21.06.1929., Nr. 137.

    18 Likumu un valdības rīkojumu krājuma 21. burtnīca, 21.08.1934., Nr. 224.

    19 (4) Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

    20 Sk. piem.: Гражданское право. Том 1. Отв. ред. Суханов Е. Москва: Издательство БЕК, 1994, с. 359, Гражданское право. Том 1. Отв. ред. Сергеев А., Толстой Ю. Москва: Издательство "Проспект", 2007, с. 378-379.

    21 Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 1998, 440. lpp.; Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999, 439. lpp.; Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 603. lpp.

    22 Latvijas Vēstnesis, 18.10.2007., Nr. 168(3744).

    23 Ministru kabineta 1996. gada 23. aprīļa noteikumi Nr. 154 "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi".

    24 Dokuments jāraksta skaidri salasāmā rakstā literārā valodā, ievērojot valsts valodas pareizrakstības normas un terminoloģiju. Vārdu pārnešanā, vārdu un konstrukciju lietošanā jāievēro valsts valodas normas. Dokumenta izteiksmei jābūt precīzai, konkrētai un nepārprotamai. Izvēloties dokumenta valodu, jāievēro Valodu likuma prasības.

    25 Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 1998, 779. lpp.; Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 1060. lpp.

    26 Sk.: 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas par likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" pieņemšanu rezultāti. Pieejams: http://www.tn2012.cvk.lv/.

     

    For more information contact

    < Go back

    Print Friendly and PDF
    Subscribe to e-briefings