Global menu

Our global pages

Close

Ieskats autora tiesību aizsardzības tradīciju sistēmās

  • Latvia
  • Intellectual property

15-04-2014

Autore: Inese Kalnāja-Zelča

Jurista Vārds, Nr. 15 (817) 15.04.2014

Pateicoties teritorialitātes principam, autoram vai blakustiesību subjektam nepieder vienāda satura un visā pasaulē spēkā esošas tiesības, bet gan neatkarīgu nacionālu tiesību pakete, kuru saturu, aizsardzības priekšnoteikumus un ietekmēšanas līdzekļus nosaka katras attiecīgās nacionālās valsts likumi. Arī starptautiskās tiesības autortiesību un blakustiesību jomā ir attīstījušās uz nacionālo tiesību bāzes, un tādējādi to pareizu izpratni veicina zināšanas par vadošajām nacionālo tiesību tradīcijām un to atšķirībām, kas ietekmējušas starptautisko līgumu normu formulējumu.

Lasot ārvalstu literatūru, allaž jāpatur prātā atšķirības, kas pastāv vispārīgo tiesību sistēmas un kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas valstīs autortiesību aizsardzības jomā. Ņemot vērā to, ka Latvijas tiesību literatūrā nav pārāk daudz informācijas par šīm atšķirībām, šīs publikācijas autore piedāvā no dažādiem avotiem sagatavotu apkopojumu par nozīmīgākajām atšķirībām, kas var izrādīties noderīgs kādam autortiesību un blakustiesību priekšmeta studentam vai ārvalstu autortiesību literatūras pētniekam.

Autora tiesību aizsardzības tradīcijas

Pašlaik pasaulē lielāko daļu nacionālo valstu autortiesību un blakustiesību likumu ietekmē divas lielākās autora un blakustiesību subjekta tiesību aizsardzības tradīcijas:1 anglosakšu jeb angloamerikāņu Copyright sistēma (turpmāk tekstā – Copyright tiesību sistēma) un kontinentālās Eiropas autora tiesību jeb Droit D"Author sistēma (turpmāk tekstā – Droit D"Author tiesību sistēma).2 Copyright jeb tulkojumā no angļu valodas – kopēšanas tiesības un Droit D"Author jeb tulkojumā no franču valodas – autora tiesības ir divas tiesību tradīciju sistēmas literāro un mākslas darbu aizsardzībai, kas abas radušās Eiropā 18. gadsimtā. Copyright sistēma ir saistīta ar vispārējo tiesību (common law) pasauli – Angliju, kur šī tradīcija radās un tālāk izplatījās bijušajās britu kolonijās, kā arī britu sadraudzības valstīs. Droit D"Author sistēma radusies kontinentālo tiesību sistēmas valstīs un joprojām prevalē Eiropas kontinentā, kā arī Eiropas valstu bijušajās kolonijās Latīņamerikā, Āfrikā un Āzijā.3

Šo sistēmu saknes meklējamas dažādā filozofijā, par ko liecina katras sistēmas noteikumu atšķirīgās iezīmes. Copyright tradīcija balstās galvenokārt utilitārisma filozofijā, saskaņā ar kuru autortiesību uzdevums ir veicināt iespējami plašāku radošo labumu radīšanu par iespējami zemāku cenu, savukārt Droit D"Author tradīcija ir balstīta dabisko tiesību filozofijā, atbilstoši kurai autora tiesības uz sava darba rezultāta aizsardzību izriet no pašas tiesību būtības un taisnīguma.4 Šī iemesla dēļ ideālais likumdevējs Copyright tradīcijā ikvienu piedāvājumu paplašināt autora tiesības atbalstīs tikai tad, ja tas būs būtiski nepieciešams, lai veicinātu jaunu darbu radīšanu, savukārt Droit D"Author tradīcijā autora tiesības tiks paplašinātas bez jebkādas sociālas vajadzības pierādīšanas, izņemot vien gadījumus, kad tiesību paplašināšana ierobežos aizsargāto darbu sociāli nozīmīgus izmantošanas veidus.5
Lai arī mūsdienās nacionālo valstu likumi vairs nav strikti pieskaitāmi vienai vai otrai sistēmai tā iemesla pēc, ka vairums Copyright tiesību sistēmas valstu ir pievienojušās Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk tekstā – Bernes konvencija), Līgumam par tirdzniecību, kas saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – TRIPS līgums), vai Vispārējai autortiesību konvencijai un attiecīgi ir inkorporējušas savos tiesību aktos šo nolīgumu, kas lielākoties balstīti Droit D"Author tiesību sistēmas tradīcijās, elementus, savukārt daudzas Droit D"Author tiesību sistēmas valstis ir iekļāvušas savos nacionālajos tiesību aktos Copyright tiesību sistēmas elementus, pamatojoties uz noslēgtajiem divpusējiem līgumiem ar Copyright tiesību sistēmas valstīm, it sevišķi ASV, tomēr atšķirības joprojām pastāv.6
Turklāt šo sistēmu atšķirības vienmēr bijušas milzīgu problēmu avots ikviena starptautiska līguma radīšanā un tiesību harmonizēšanā. Jāpiebilst, ka šīs tiesību tradīciju sistēmas nereti tiek uztvertas kā to pamatā esošo kultūru un identitātes izpausmju apliecinājums, tādēļ cīniņi, lai ietekmētu starptautiskos risinājumus vienā vai otrā veidā, ir bijuši ļoti sīvi un nereti emocionāli, tiekot raksturotiem pat kā "reliģiskie kari" vai "lielā cīņa".7

Atpakaļ pie pirmsākumiem

Autortiesības radās kā atbilde uz jaunu un aizvien efektīvāku līdzekļu attīstību, kas ļāva ierakstīt un pavairot cilvēku radošās izpausmes produktus. Viduslaiku Eiropā, kad tikai daži cilvēki (neskaitot garīdzniecību) prata lasīt un rakstīt, kad manuskripti tika pārrakstīti ar roku, autoriem nebija noteiktas kādas īpašas tiesības uz to radītajiem darbiem,8 tomēr arī tad autori nereti saņēma atlīdzību ne tikai par jauna darba izgatavošanu pēc pasūtījuma, bet arī par jau radīta darba kopijas izgatavošanu.9 Iespiedmašīnas izgudrošana deva iespēju masveidā pavairot dažādus uz papīra fiksētus darbus, tomēr tā kā šāda masveida pavairošana bija saistīta gan ar ieguldījumiem, gan potenciālu peļņu, radās vēlme pēc regulējuma izveides, kas aizsargātu šīs intereses.10

Vispārējo tiesību pasaulē autortiesību (jeb precīzāk kopēšanas tiesību) pirmsākumus iezīmē Caxton 1476. gadā nodibinātais pirmais iespiešanas uzņēmums Anglijā un tam sekojošie Anglijas Kroņa veiktie pasākumi, lai kontrolētu šīs jaunās un revolucionārās tehnoloģijas.11 Sākotnēji Anglijā tikai dažu prasmīgu amatnieku rīcībā bija nepieciešamās zināšanas un resursi, lai iespiestu grāmatas. Šie amatnieki apvienojās ģildē, kuru nodēvēja par Stationer"s Company. Šīs sabiedrības biedri savstarpēji vienojās, ka, tiklīdz kāds no tiem iespiedīs kādu noteiktu grāmatu, tā pārējie atturēsies iespiest šīs pašas grāmatas kopijas. Šim nolūkam viņi izveidoja ierakstu sistēmu, kas ļāva pārliecināties, kurš attiecīgi rezervējis sev tiesības izdot attiecīgās grāmatas kopijas, proti, kad kāds iespiedējs tika reģistrējis Stationer"s Company reģistrā kādas grāmatas iespiešanu, šis iespiedējs ieguva attiecīgās grāmatas kopēšanas tiesības (copyright).12

Protams, ka, neraugoties uz šo savstarpējo vienošanos, pastāvēja risks, ka kāds, kurš nebija Stationer"s Company biedrs, varētu iegādāties iespiedmašīnu un sākt iespiest grāmatas pēc savas izvēles, cita starpā arī tās, par kurām savstarpēji bija vienojušies Stationer"s Company biedri. Līdzīgi kā mūsdienās, arī Stationer"s Company biedri vērsās pie valdības – šajā gadījumā pie Anglijas karaļa – pēc palīdzības. 1534. gadā tika izdots karaļa dekrēts, kas noteica, ka ir nelikumīgi uzsākt iespieddarbību bez valdības izdotas licences. Izsniedzot galma favorītiem un citiem, kuri vēlējās maksāt, ekskluzīvas tiesības publicēt noteiktas grāmatas, Kronis nostādīja sevi tādā stāvoklī, kurā varēja pelnīt no aizvien pieaugošā literāro darbu tirgus.13 Diemžēl kā daļa no šī dekrēta tika ieviesta arī cenzūra,14 jo viens no Kroņa motīviem, ieviešot regulējumu, bija politisks, proti, apslāpēt opozicionāru uzskatu izplatīšanu ar lēti un viegli izgatavojamu kopiju palīdzību.15
1557. gadā, izsniedzot iespiešanas patentu, karalis nodeva monopoltiesības iespieddarbībai Stationer"s Company.16 Tādējādi kopš šī brīža tikai ar Stationer"s Company reģistrētajām kopēšanas tiesībām varēja izdot grāmatas,17 jo atbilstoši izsniegtajam patentam ne tikai tika aizliegta licencētu grāmatu neatļauta kopēšana, bet arī nelicencētu grāmatu iespiešana un tirdzniecība vispār. Turklāt ģildei bija tiesības arestēt nelicencētos darbus (kas palīdzēja Kronim cīņā ar opozīciju).18
Kroņa politiskā kontrole pār grāmatu publicēšanu, kas tika īstenota caur dažādiem licencēšanas aktiem, turpinājās līdz pat 17. gadsimta beigām,19 kad 1694. gadā Stationer"s Company monopoltiesības iespiest grāmatas beidzās, tās vairs netika atjaunotas. Tā rezultātā neatkarīgi uzņēmēji drīz vien uzsāka grāmatu iespiešanu un konkurenci ar Stationer"s Company biedriem.20
Lai aizsargātu savas intereses Stationer"s Company bija spiesta mainīt taktiku – turpmāk lobēšanas gaitā vairs netika uzsvērtas iespiedēju intereses, bet gan norādīts uz autoru nožēlojamo stāvokli. Šīs lobēšanas rezultātā Parlaments 1710. gadā izdeva likumu – slaveno Statute of Anne (jeb Annas likumu) ar virsrakstu "Mācīšanās iedrošināšanas likums, kas piešķir iespiesto grāmatu kopijas to autoriem vai šādu kopiju pircējiem šeit noteiktā termiņā" ("An Act for the Encouragement of Learning, by vesting the Copies of Printed Books in the Authors or Purchasers of such Copies, during the Times therein mentioned").21
Šis likums nodrošināja Stationer"s Company piespiedu līdzekļus, kurus tās biedri bija vēlējušies, kā arī apstiprināja to iespiešanas tiesības, tomēr vienlaicīgi iznīcinot monopoltiesības, jo nu ikvienam – kā izdevējam, tā autoram – tika paredzēta iespēja iegūt kopēšanas tiesības ar vienkāršu reģistrēšanas aktu Stationer"s Company reģistrā22 – autoram vai to tiesību pārņēmējam bija jāreģistrē grāmatas nosaukums Stationer"s Company, kā arī jāiesniedz deviņas grāmatas kopijas oficiālajām bibliotēkām. Annas likums paredzēja autoriem vai to tiesību pārņēmējiem 14 gadus ilgas ekskluzīvas tiesības izdot grāmatas kopijas, kas sākās ar grāmatas pirmās publicēšanas brīdi, turklāt, ja, šim termiņam beidzoties, autors vēl aizvien bija dzīvs, šīs tiesības turpinājās vēl otru 14 gadus ilgu termiņu. Ja kāds iespieda vai ieveda grāmatu bez atļaujas, tas bija attiecīgo tiesību pārkāpums.23
Neraugoties uz to, ka Annas likums aizsargāja tikai grāmatas autoru tiesības, tomēr Annas likuma pieņemšana tiek uzskatīta par autora tiesību rašanās brīdi vispārējo tiesību sistēmas valstīs, kas iedvesmoja 12 no kolonijām arī ieviest kopēšanas tiesības ar likumu.
Arī Amerikas konstitūcijas veidotāji atzina nepieciešamību pēc vienota federālā likuma kopēšanas un patentu tiesību aizsardzībai. Tā rezultātā tapa konstitūcijas 1. panta astotās daļas 8. punkts, kurš nosaka: "Kongresam ir vara (..) veicināt zinātnes un lietderīgās mākslas progresu, nodrošinot autoriem un izgudrotājiem uz ierobežotu laiku ekskluzīvas tiesības uz to attiecīgajiem rakstījumiem (writings) un atklājumiem."24 Vērā ņemams, ka jau no pašiem pirmsākumiem kongress un tiesas ir tulkojušas writings kā jēdzienu, kas aptver daudz dažādu produktu, ne tikai vārdus, kas uzrakstīti vai uzdrukāti uz papīra.25 Turklāt šī norma norāda arī uz mērķi, proti, ka attaisnojums autortiesībām ir "zinātnes un lietderīgās mākslas progress", kas savulaik radīja jautājumu, vai autora tiesības attiecināmas tikai uz tiem darbiem, kam ir kulturāla nozīme vai kas atzīstami par nozīmīgu papildinājumu mākslas mantojumam. Jāatzīst, ka tomēr arī šeit tiesu sniegtais tulkojums ir drīzāk plašs nekā šaurs. Piemēram, vienā no pirmajām lietām Augstākā tiesa atzina, ka plakāti, kas bija izgatavoti, lai reklamētu cirku, ir aizsargājami ar autortiesībām. Atzinums, ka autora tiesību aizsardzībai jābūt saturiski neitrālai, ir vedinājis tiesas atzīt aizsargāt autora tiesības pat attiecībā uz neķītriem un piedauzīgiem materiāliem.26
Tāpat kā Anglijā, suverēnas iespiešanas privilēģijas lika pamatu autortiesībām arī Francijā, Vācijā un citur kontinentālajā Eiropā. Jāpiebilst, ka autortiesībām raksturīgais teritorialitātes princips sakņojas tieši viduslaiku privilēģiju sistēmā, ko piešķīra tādi suverēni kā prinči, karaļi un baznīcas sākotnēji individuāliem publicētājiem, bet vēlāk arī autoriem. Šādas privilēģijas bija spēkā tikai tajā teritorijā, kurā valdīja attiecīgais suverēns.27
Vācijas apgabalos suverēnās iespiešanas privilēģijas bija spēkā pat vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Francijā iespiešanas monopols beidzās līdz ar revolūciju. Jau 1791. gada likums lika pamatus franču autortiesībām, nodrošinot autoram ekskluzīvas tiesības izpildīt to darbus, bet 1793. gada likums nodrošināja autoriem vispārēju aizsardzību pret to darbu neatļautu atveidošanu. Līdz pat 1957. gadam, kad tika pieņemts jauns Autortiesību likums, iepriekš minētajos likumos tika veiktas tikai minimālas izmaiņas – vairāk nekā pusotru gadsimtu autortiesību piemērošanu jaunām atveidošanas un izpildīšanas tehnoloģijām un objektiem atstājot ekskluzīvi Francijas tiesu ziņā.28
 Tradīciju vispārīgās atšķirības
Kā jau minēts, modernās autortiesības attīstījās 18. gadsimtā līdz ar Annas likuma pieņemšanu un tam sekojošajiem pirmajiem Anglijas koloniju likumiem, ASV konstitūcijai un Francijas 1790. gadu likumiem, aizstājot līdz šim Eiropā eksistējošo privilēģiju sistēmu. Filozofija vienmēr ir ietekmējusi tiesību veidošanos, pat ja tas nav noticis uzreiz – arī moderno autortiesību attīstību ietekmējušas vairākas filozofiskās idejas, kas galvenokārt attīstījās Eiropā 17. un 18. gadsimtā un tika vēlāk papildinātas 19. gadsimtā. Tieši 19. gadsimtā Copyright un Droit D"Author tiesību tradīcijas attīstījās atšķirīgi, lielā mērā pateicoties to pamatā esošajām filozofiskajām idejām.29
Starp šīm idejām bija arī jaunā izpratne par likuma un īpašuma attaisnojumu attiecībā pret moderno brīvības jēdzienu, kas tika pausts Lielās franču revolūcijas laikā. Īpašums tika uzskatīts par līdzekli, kas personai garantē tās brīvību. Šāda pamatdoma bija raksturīga tā sauktajam apgaismības laikmetam, un pirmie to pauda un aizstāvēja Džons Loks, vēlāk Ruso, Kants, Fihte un Hēgelis. Piemēram, Loks uzskatīja, ka katra persona ir pats sev valdnieks un secīgi tam pieder arī ikviens produkts, ko tas izgatavojis. Arī daudzi 18. gadsimta beigu filozofi sekoja dabisko tiesību teorijai, kuru pamatā nodibināja Grocijs un Pūfendorfs un ar kuru tika pamatotas īpašuma tiesības uz prāta radītu produktu.30 Tādējādi iespiedēju, kuriem biežāk nekā autoriem tika piešķirtas dažādās privilēģijas, tiesībām bija jātiek attaisnotām līgumos ar autoriem. Attiecīgi līgumos ar iespiedējiem darba autors deva atļauju darbu iespiest un izplatīt, vienlaikus paliekot sava darba īpašnieks un tādējādi saglabājot savas fundamentālās tiesības uz brīvību.31
Faktiski kontinentālās Eiropas autortiesības kopš 19. gadsimta galvenokārt ir ietekmējusi dabisko tiesību teorija un personālisma doktrīna. Autora radītais dabiskā ceļā pieder tam, un tā aizsardzība tiek pamatota ar taisnīgumu. Pats radīšanas fakts rada saikni starp autoru un viņa darbu, kam jātiek aizsargātam kā viņa īpašumam, neraugoties uz jebkādu izdevīgumu sabiedrībai.32 Šī pieeja attiecības starp autoru un viņa darbu uzskata par daudz personīgākām un intīmākām salīdzinājumā ar personas attiecībām ar citiem objektiem, lietām.33 Piemēram, kā tas pausts vācu autortiesību likumā, "autora tiesības aizsargā autoru tā intelektuālajās un personīgajās attiecībās ar darbu un tā izmantošanu".34 Radošie darbi tiek uzskatīti par paša autora virtuālu paplašinājumu, atļaujot citiem iepazīt un redzēt autora uzskatus un emocionālo, intelektuālo un garīgo esību. Tādējādi autoriem ir fundamentālas tiesības kontrolēt to darbu izmantošanu un saņemt atlīdzību.35 Visas Droit D"Author tiesību sistēmas valstis nodrošina autora – kā cilvēciskas būtnes, kas radījusi darbu, – galveno vietu aizsardzības sistēmā.36 Turklāt dabisko tiesību teorija ietekmē arī autortiesību normu iztulkošanu. Piemēram, Vācijas Augstākā tiesa, komentēja autora kontroli pār tā darbu kā "viņa intelektuālā īpašuma dabiskās sekas, kas atzītas tiesību aktos rūpīgākā formulējumā".37 No šī pieņēmuma Vācijas Augstākā tiesa secināja, ka autora ekskluzīvās tiesības uz darbu aptver arī ikvienu jaunu darba izmantošanas veidu un tādējādi dod tiesības autoram saņemt atlīdzību par katru tā darba izmantošanu, pat ja tiesību aktos tas nav precīzi formulēts.38
Savukārt pirmie angļu un amerikāņu autortiesību likumi nodrošināja autoram ierobežotas ekskluzīvas reproducēšanas tiesības, vienlaikus uzsverot sabiedrības labumu kā pamatojumu šādai aizsardzībai: autora tiesības tika uzskatītas par stimulu jaunradei, veicinot sabiedrības bagātināšanos.39 Attiecīgi autora tiesības tika uzskatītas par attaisnojamām vien tiktāl, ciktāl tās veic šo funkciju. Saskaņā ar šo pieeju īpašuma tiesības darbojas kā līdzeklis, lai veicinātu jaunradi un tās rezultātu pieejamību sabiedrībai. Šī iemesla dēļ iespiešanas un citas industrijas, kas veicina sabiedrības piekļuvi jaunrades rezultātiem, ir vienlīdz nozīmīgas kā autori paši. Tādējādi nozīmīgākā ir autortiesību ekonomiskā efektivitāte augstākā mērķa – sabiedrības nodrošināšanas ar jauniem darbiem – sasniegšanā.40
Rezumējot iepriekš minēto, konstatējams, ka Copyright tradīcijai raksturīgs utilitārisms, ko apstiprina, piemēram, ASV 1909. gada visaptverošajā ziņojumā par autortiesību revīziju norādītais, ka autortiesības "nav balstītas uz kādu dabisku tiesību, kas autoram ir uz rakstījumu (writing) (..) bet to pamats ir sabiedrības labklājības apmierināšana", Ādama Smita atziņa, ka ierobežota normatīva aizsardzība ir nepieciešama kā "iedrošinājums izglītotu cilvēku darbam", Džeremija Bentama novērojums, ka "tas, kuram nav cerību novākt ražu, neveltīs pūles, lai sētu", un Semjuela Džonsona piezīme, ka "visi, izņemot āmurgalvas, vienmēr raksta naudas dēļ".41 Tomēr arī dabisko tiesību motīvs ir atrodams angļu un amerikāņu literatūrā un tiesu praksē. Jāmin Lorda Mansfīlda spilgtais arguments ievērojamajā lietā Millar v. Taylor, ka "ir taisnīgi, ka autors saņem naudas atlīdzību par viņa paša izdomas spēju un darbu".42 Arī vairāki no pirmajiem ASV štatu autortiesību likumiem, tāpat kā daudzi 19. gadsimta apcerējumi, norādīja uz dabisko tiesību principiem – dabisko taisnīgumu autortiesību attaisnošanai, nevis sabiedrības labumu kā pamatojumu autortiesību aizsardzības paplašināšanai.43
Copyright un Droit D"Author aizsardzības sistēmu atšķirīgais fokuss, proti, uz autora tiesībām kā lietderīgu instrumentu, kas, vienā gadījumā, ļauj nodrošināt sabiedrības pieeju jaunrades rezultātiem, un, otrā gadījumā, uz pašu autoru, kura tiesībām uz darbu jātiek aizsargātām tāpēc vien, ka tas ir taisnīgi, – atspoguļojas attiecīgo tiesību sistēmu tiesību normās izmantotajos vārdos un formulējumos. Jau paši apzīmējumi copyright un author"s rights atspoguļo šīs atšķirības, proti, fokusēšanos vienā gadījumā uz darba kopēšanas tiesību (darba kopija kā līdzeklis darba izplatīšanai sabiedrībai) aizsardzību, bet otrā gadījumā uz autora kā cilvēciskas būtnes, kas radījusi darbu, aizsardzību.44 Kā redzams, Droit D"Author sistēmas valstis atzīst "tiesības" kā aizsardzības formu par labu autoram (droit d"author, Urheberrecht, diritto d"autore u.c.). Turpretī Copyright sistēmas valstu tiesību normas, kā, piemēram, Apvienotās Karalistes 1988. gada Autortiesību, dizainu un patentu likums, lieto tādas frāzes kā "darbības, kuras ierobežo kopēšanas tiesības" (acts restricted by copyright). Šī terminoloģija atspoguļo abu sistēmu atšķirības: tiesības (right) norāda uz aizsardzību no autora viedokļa, kamēr šis pats fenomens tiek raksturots kā rīcības ierobežojums (restricted act), raugoties no lietotāja viedokļa. Secīgi – Droit D"Author sistēmas valstīs tiek norādīts uz tiesību ierobežojumiem un izņēmumiem (limitations un exceptions), raugoties no autora viedokļa, savukārt Copyright sistēmas valstīs parasti lieto tādus apzīmējumus kā "atļautas darbības" (acts permitted), "godīga rīcība" (fair dealing) vai "brīva lietošana" (free use), lai apzīmētu to pašu parādību no lietotāja viedokļa.45
Arī autortiesību likumu pirmie panti nereti apliecina šī fokusa atšķirības abās sistēmās. Piemēram, franču autortiesību likuma pirmais pants nosaka: "Prāta darba autoram ir ekskluzīvas tiesības uz šo darbu kā nemateriālu lietu, pamatojoties uz tā radīšanas faktu." Salīdzinājumam – Apvienotās Karalistes 1988. gada Autortiesību, dizainu un patentu likums sākas ar norādi, ka "kopēšanas tiesības ir īpašumtiesības, kas eksistē šādos darba veidos". Kā redzams, Copyright sistēma vairāk koncentrējas uz objektu, nevis tā radītāju, savukārt Droit D"Author sistēma galvenokārt rūpējas par autoru saistībā un attiecībās ar viņa darbu.46
 Atšķirības priekšnoteikumos autora tiesību aizsardzībai
Droit D"Author sistēmas valstīs darbi tiek aizsargāti kopš to radīšanas – nekādas papildu formalitātes vai darba reģistrācija nav jāveic, lai iegūtu aizsardzību. Formalitāšu kā priekšnoteikuma neesamība, lai iegūtu aizsardzību, atspoguļo dabisko tiesību filozofiju, atbilstoši kurai autoram pieder tā darbs kā darba radīšanas ar paša prāta palīdzību dabiskas sekas. Attiecīgi – autors nav atkarīgs no kāda valsts izdota akta savu tiesību atzīšanai, kā tas bija viduslaikos, kad valdnieks piešķīra privilēģijas.47
Copyright sistēmas valstīm bija raksturīga formalitāšu veikšanas prasība, kas atspoguļo sistēmas fokusēšanos uz sabiedrības interesēm, tā kā formalitāšu neizpildīšana noved pie aizsardzības neesamības. Autoram jāpieliek apzinātas pūles, lai iegūtu aizsardzību, kas veicina tiesisko noteiktību, tā kā formalitāšu izpildes process ļauj nodrošināt vismaz pirmšķietamu (prima facie) pierādījumu iegūšanu attiecībā uz dažādiem darba aizsardzības aspektiem. Jau agrīnajos angļu un amerikāņu autortiesību likumos formalitāšu veikšana, piemēram, reģistrācija Stationer"s Company vai autortiesību zīmes lietošana, bija aizsardzības priekšnoteikums. 1842. gada Autortiesību likumā Anglija mainīja šo nosacījumu no obligāta aizsardzības priekšnoteikuma uz priekšnoteikumu pretenziju izvirzīšanai pārkāpuma gadījumos. 1908. gadā Bernes konvencijā tika iekļauti grozījumi, kas aizliedza formalitāšu pieprasīšanu kā priekšnoteikumu aizsardzībai, kā rezultātā Anglija 1911. gada Autortiesību likumā pilnībā atteicās no formalitātēm. Jāpiebilst, ka 1911. gada Autortiesību likums bija spēkā un ietekmēja situāciju lielākajā tiesā Viņas Augstības domīnijās un teritorijās, piemēram, Kanādā, Austrālijā un tādās Āfrikas teritorijās kā Ziemeļu un Dienvidu Nigērijas protektorāts.48 Savukārt ASV atteicās no formalitāšu kā aizsardzības priekšnoteikuma pieprasīšanas tikai 1989. gadā līdz ar pievienošanos Bernes konvencijai, turklāt sākotnēji tikai attiecībā uz ārvalstu izcelsmes darbiem.
Mūsdienās Copyright sistēmas valstīs formalitāšu ievērošana vairs nepastāv kā priekšnosacījums aizsardzībai, lielākoties pateicoties Bernes konvencijas ietekmei. Neraugoties uz to, vairākas Copyright sistēmas valstis ir saglabājušas autoriem iespēju brīvprātīgi ievērot formalitātes, piemēram, reģistrēt darbus, lai iegūtu prima facie pierādījumus vai lai pieprasītu ar likumu noteiktos zaudējumus (statutory damages).49
Bernes konvencija atļauj dalībvalstīm prasīt darbu fiksēšanu jebkādā materiālā formā kā priekšnoteikumu aizsardzībai. Droit D"Author sistēmas valstis nepieprasa darba fiksāciju, tādējādi arī darbi, kas izpausti bez iepriekšējas fiksācijas, ir aizsargāti kopš to izpaušanas brīža, piemēram, muzikāla improvizācija, deja vai runa. Attiecīgi ikviens, kurš ieraksta vai citādi fiksē vai komunicē šādu improvizāciju bez autora piekrišanas, pārkāpj autora tiesības. Šis regulējums atbilst dabisko tiesību filozofijai, kas paredz, ka tiesības uz darbu rodas līdz ar darba radīšanu un izpaušanu jebkādā formā.50 Savukārt Copyright sistēmas valstīs fiksācija tiek pieprasīta kā aizsardzības priekšnoteikums. Fiksācijas prasība parasti tiek uzskatīta par saistītu ar idejas izpausmes dihotomiju, pieņemot, ka izpausme var būt tikai permanentā formā, proti, caur fiksāciju, lai gan praksē sastopamie improvizācijas piemēri pierāda pretējo. Autors, kurš improvizē darbu, parasti var tikt aizsargāts tikai līgumiski vai netieši, proti, kā izpildītājs, kuram ir tiesības uz sava izpildījuma fiksāciju. Turklāt jāpiebilst, ka jautājums, vai par autoru atzīstama persona, kas izpauž darbu vai pirmais to fiksē, parasti tiek atrisināts par labu personai, kura izpauž darbu.51
Droit D"Author sistēmas valstu likumi parasti apraksta aizsargātos darbus vienkāršos vārdos, piemēram, "personiskās intelektuālās jaunrades rezultāts" vai "prāta darbs neatkarīgi no veida, formas, izpausmes, vērtības un adresāta". Lai arī šie vienkāršie definējumi vēlāk tiek papildināti ar tiesu praksi un doktrīnu, tie atspoguļo dabisko tiesību domu, ka darbs ir cilvēka prāta radīts un kā tāds prasa zināmu subjektīvu novitāti vai jaunrades elementu. Tiesu praksē ticis pieprasīts dažāds jaunrades līmenis, lai tas būtu aizsargāts, piemēram, personības zīmogs (imprint) vai zināms individualitātes līmenis. Jebkurā gadījumā jaunrades vai individualitātes līmenis, kas nepieciešams, lai darbs būtu aizsargājams, ir augstāks Droit D"Author sistēmas valstīs nekā Copyright sistēmas valstīs.52
Copyright sistēmas valstu likumi satur dažādu darbu veidu uzskaitījumu (literāri, muzikāli, dramatiski u.tml. darbi), un šāds darbu uzskaitījums ir izsmeļošs. Darbam jāpieder pie kāda no attiecīgajā uzskaitījumā norādītajiem darbu veidiem, lai tas kvalificētos kā darbs, kas aizsargāts ar autortiesībām. Turklāt darbam jātiek klasificētam kā piederošam vienai noteiktai darba veida kategorijai, jo darbs nevar iegūt aizsardzību zem divām dažādām darbu veidu klasifikācijām.53 Kā to norādījis Lielbritānijas tiesnesis H. Leidijs (Sir Hugh Ian Lang Laddie): "Lai arī vienlaicīgi uz noteiktu produktu var attiekties dažādas autortiesības un autors var radīt vairāk nekā vienu ar autortiesībām aizsargātu darbu vienā radīšanas reizē, piemēram, spējīgs mūziķis var vienlaicīgi uzrakstīt dziesmas vārdus un mūziku,54 tomēr nevar teikt, ka viens autora darba gabals dod pamatu divu vai vairāku autortiesību pastāvēšanai attiecībā uz to pašu radošās piepūles rezultātu."55
Jāpiebilst, ka Copyright sistēmas valstīs parasti netiek norādīts uz jaunradi vai personisku, intelektuālu darbību, aprakstot aizsargājamos darbus vien kā oriģinālus. Turklāt termins "oriģināls" tiek atšķirīgi interpretēts dažādās Copyright sistēmas valstīs.56 Lielākoties tas atbilst Apvienotajā Karalistē piemērotajam gluži zemajam oriģinalitātes līmenim, proti – viss, kas nav nokopēts, ir oriģināls. "Oriģināls" šajā ziņā nozīmē vien to, ka darbu radījis autors, izmantojot tā iemaņas, prasmes, pūles vai vērtējumu (skill, labor, judgement). Tādējādi, ikviens, kurš iegulda darbu vai kapitālu, lai radītu darbu, ir tiesīgs uz tā aizsardzību. Turklāt daudzi no Copyright sistēmas valstīs aizsargātiem darbiem neatbilst jaunrades kritērijam Droit D"Author sistēmas valstīs un nav tajās aizsargāti.57
Šis zemais "oriģinalitātes" līmenis netika atzīts par pietiekamu slavenajā ASV Augstākās tiesas 1991. gadā izskatītajā Feist lietā. Spriedumā tiesa neņēma vērā sweat of the brow (no angļu val. – nosvīdusi piere) jeb ieguldītās pūles kā pietiekamu pamatojumu, lai atzītu autortiesību aizsardzības esamību attiecībā uz adrešu kompilāciju telefonu grāmatā, bet pieprasīja kaut mazumiņu (modicum) oriģinalitātes, nesaskatot pat niecīgākās radošuma pēdas šajā darbā. Šim nozīmīgajam spriedumam sekoja ne vien ASV zemākā līmeņa tiesas, bet arī Kanāda (kas neatzina autortiesību aizsardzību Yellow Pages adrešu grāmatai), savukārt Austrālija izvēlējās turpināt piemērot Apvienotās Karalistes pieņemto standartu.58
Jāpiebilst, ka līdz ar Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 16. jūlija spriedumu Infopaq lietā visās Eiropas Savienības valstīs piemērojams vienots autora tiesību aizsardzības priekšnoteikums, proti, tās attiecas uz "objektu, kurš ir oriģināls tajā ziņā, ka tas ir tā autora intelektuālā jaunrade",59 turklāt "aizsardzība attiecas arī uz darba dažādām daļām ar nosacījumu, ka tās ietver dažus elementus, kas ir šī darba autora intelektuālās jaunrades izpausme".60
No iepriekš norādītā salīdzinājuma nepārprotami izriet, ka atsevišķi produkti nevar tikt aizsargāti ar autortiesībām Droit D"Author sistēmas valstīs, lai arī tie ir aizsargāti Copyright sistēmas valstīs (tā kā Copyright sistēmas valstīs oriģinalitātes kritērijs parasti izpildās, ja produkts ir cēlies no autora, kurš ieguldījis darbu vai kapitālu), proti, fonogrammas, raidījumi (broadcasts) un tam līdzīgi industriāli produkti. Droit D"Author sistēmas valstīs darbam ir jābūt personas intelektuālās darbības rezultātam un jāpiemīt zināmai jaunradei – šie nosacījumi nevar tikt izpildīti gadījumos, kur darbība ir galvenokārt industriāla rakstura, saistīta ar investīcijām. Tomēr, lai šādus par vērtīgiem atzītus produktus aizsargātu, Droit D"Author sistēmas valstis ir attīstījušas blakustiesību jēdzienu.61 Jāpiebilst, ka Apvienotā Karaliste tomēr ir uzsvērusi atšķirību starp entrepreneurial copyright, kurām oriģinalitāte netiek prasīta (tā kā attiecībā uz šiem objektiem galvenokārt tiek aizsargātas tajos ieguldītās investīcijas, tās tiek uzskatītas par maskētām blakustiesībām), un "klasiskajām" autora tiesībām attiecībā uz literārajiem un mākslas darbiem Bernes konvencijas izpratnē, kuriem jāpiemīt oriģinalitātei.62

Tiesību piederība

Droit D"Author tiesību sistēmas valstīs par autoru var būt tikai fiziska persona, jo tikai fiziskai personai piemīt prāts un tā var veikt intelektuālu jaunradi. Turklāt tikai tā fiziskā persona, kas radījusi darbu, nevis, piemēram, pasūtījusi to, ir atzīstama par autoru. Šis princips atbilst autortiesību personālisma konceptam un uzskatāms par dabisko tiesību filozofijas tiešām sekām. Jāpiebilst, ka dažas Droit D"Author sistēmas valstis atzīst izņēmumu no šī vispārīgā principa attiecībā uz kolektīviem darbiem, kur kolektīvā darba vadītājs iegūst autortiesības uz radīto darbu arī gadījumos, ja tas ir juridiska persona un neveic radošu ieguldījumu. Tomēr šis princips uzskatāms par neraksturīgu Droit D"Author sistēmai un tā lietojums ir stipri ierobežots.63

Kā šī principa sekas autorība piemīt ikvienam, kas ir patiesais radītājs, ieskaitot, piemēram, nolīgtu autoru, filmas režisoru un citu radošā ieguldījuma veicēju filmas tapšanā vai profesora asistentu. Ja darba devējam, filmas producentam vai citai personai, kas pati neradīja darbu, jāiegūst tiesības no šādiem autoriem, tās iegūstamas uz līguma pamata. Dažos gadījumos likums prezumē, ka atsevišķi līgumi, ja vien nav skaidri norādīts pretējais, šādu tiesību iegūšanu nodrošina, tomēr parasti šādas prezumpcijas var tik apstrīdētas.64

Vēl no šī principa – ka autortiesības ir tikai darba radītājiem – izriet ikvienas citas personas izslēgšana, kura tikai demonstrē radīto, nevis rada patstāvīgi. Proti, personas, kuras tikai izpilda eksistējošus darbus, – izpildītāji – nav autortiesību subjekti Droit D"Author sistēmas valstīs. Tas pats attiecas uz dažādiem investoriem, piemēram, fonogrammu un filmu producentiem, raidorganizācijām, kuri palīdz padarīt darbu pieejamu publikai tādējādi, ka nodrošina ierakstu studiju īri un personāla nolīgšanu, līgumu noslēgšanu ar māksliniekiem u.tml., tehnisko aprīkojumu un finansiālās investīcijas. Šīs darbības nav radošas. Tomēr, tā kā šīs tiek uzskatītas par nozīmīgām darbu izplatīšanai, Droit D"Author sistēmas valstu likumi parasti piešķir šādu darbību veicējiem zināma satura aizsardzību tā saukto blakustiesību ietvaros. Šis princips atļauj Droit D"Author sistēmas valstīm piešķirt juridiskām personām aizsardzību, nekropļojot autora tiesību aizsardzības sistēmu. Turklāt blakustiesību piešķirtās aizsardzības apmērs ir daudz ierobežotāks nekā autora tiesības.

Trešā konsekvence, kas izriet no iepriekš minētā principa, attiecas uz terminoloģiju: Droit D"Author sistēmas valstīs tiek lietots tikai termins "autors", kas automātiski aptver arī citus autortiesību pārņēmējus. Ja autoram likums piešķir kādu tiesību, tad šādas tiesība ir arī tam, uz kuru tā pārgājusi. Copyright tiesību sistēmas valstīs tiek aizsargāti arī darbi, kas var būt tikai finansiāla ieguldījuma vai noteiktu pūļu rezultāts, izpaliekot intelektuālajai jaunradei, tādējādi tiesību subjekts var būt ne tikai fiziska persona, bet arī juridiska persona, kas veikusi attiecīgo ieguldījumu šāda darba radīšanai. Turklāt, ievērojot šo valstu orientēšanos vairāk uz industriju, kas palīdz darbam nonākt līdz sabiedrībai, un mazāk indivīda kā radītāja aizsardzību, Copyright tiesību sistēmas valstīs par ekonomisko (mantisko) tiesību subjektiem parasti tiek atzīti darba devēji vai citi darba pasūtītāji. Tomēr tiesību aktos tiek nošķirti autorības (autorship) un autortiesību īpašnieka (ownership of copyright) jēdzieni.65 Attiecībā uz terminoloģiju jāpiebilst, ka Copyright tiesību sistēmas valstīs parasti tiek lietoti tādi apzīmējumi kā "tiesību īpašnieks" (right owner) vai "tiesību turētājs" (right holder), kas atspoguļo to, ka tiesību sniegtā aizsardzība vairāk uzsver paša aizsargājamā objekta, nevis tā radītāja nozīmību.66

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Copyright tiesību sistēmas valstīs nav nepieciešams blakustiesību koncepts, jo copyright aizsardzība attiecas tiklab uz darbu radošo indivīdu, kā arī uz personām, tajā skaitā juridiskām, kuras veic finansiālus ieguldījumus, un to aizsardzības apjoms aptver arī šādu finansiālu ieguldījumu rezultātā radītos objektus.67

Kā jau norādīts iepriekš, Droit D"Author tiesību sistēmas valstīs aizsardzība tiek piešķirta vien cilvēka prāta radītajiem darbiem, savukārt aizsardzību citiem objektiem, kuri tiek uzskatīti par pietiekami vērtīgiem, un to radītājiem šajās valstīs veic blakustiesības. Pretēji autoriem, kuriem attiecībā uz to darbu izmantošanu ir paredzētas plašas tiesības, pat aptverot darbu nākotnes izmantošanas formas, blakustiesību īpašniekiem tiek piešķirtas tikai specifiskas tiesības, kas tiek uzskatītas par nepieciešamām, lai attaisnotu to aizsardzību. Tādējādi, parādoties jauniem blakustiesību objektu izmantošanas veidiem, tie netiks automātiski aptverti ar piešķirtajām tiesībām, bet būs nepieciešams apzināts likumdevēja akts par šādu tiesību piešķiršanu.68

Personiskās tiesības

Personiskās tiesības attīstījās Francijas tiesu praksē deviņpadsmitajā gadsimtā, kad personālisma doktrīna ietekmēja Droit D"Author tiesību sistēmu. Neraugoties uz dažādām personisko tiesību teorijām, būtiskākā ideja šo tiesību pamatā ir aizsargāt ne tikai autora mantiskās intereses, bet arī viņa intelektuālās, mākslinieciskās un citas līdzīgas nemantiskās intereses. Šāds holistisks skatījums uz attiecībām starp autoru un viņa darbu ir atspoguļots, piemēram, Francijas likumā, kurā noteikts, ka autora tiesības aptver intelektuālus un personisku attiecību atribūtus, kā arī ekonomiska rakstura atribūtus, un Vācijas likumā, kas nosaka, ka autors ir aizsargāts "viņa intelektuālajās un personiskajās attiecībās ar darbu, kā arī darba izmantošanu".69 Šī pieeja pilnībā atbilst Droit D"Author tiesību sistēmas fokusam uz individuālo radītāju, kurš netiek uztverts vien kā preču, kuras var tālāk tikt izmantotas, ražotājs, bet gan kā cilvēciska būtne, kas darbojas smalkajā un uz personību fokusētajā kultūras jaunrades jomā.70
Lielākā daļa Droit D"Author sistēmas valstu dažādās variācijās nodrošina vismaz šādas trīs personiskās tiesības: izziņošanas tiesības (the right of divulgation), autorības vai paternitātes tiesības (authorship vai paternity right) un tiesības uz darba integritāti (right of the integrity of the work).71
Izziņošanas tiesības ir autora tiesības izlemt, vai viņa darbs vispār tiks publiskots un kādos apstākļos tas notiks, piemēram, kad, kurā valstī, pilsētā, varbūt pat kurā teātrī vai citā vietā, un kāda ierakstu kompānija vai izdevniecība to darīs u.tml. Šāds lēmums var būtiski ietekmēt šī darba radīto pirmo iespaidu, kā arī tā turpmākās veiksmes izredzes. Šāds autora lēmums ir neatkarīgs no sabiedrības interesēm vai uzskatiem. Piemēram, kaut arī sabiedrība varētu būt ieinteresēta izlasīt līdz šim nepublicētus populāra autora darbus, kurš pats tomēr ir uzskatījis, ka tie nav publiskošanas vērti, autora tiesības ir prioritāras pār sabiedrības interesēm.72
Autorības jeb paternitātes tiesība, kas ir atzīta arī Bernes konvencijā, iekļauj autora tiesības prasīt, lai viņa vārds vai pseidonīms tiktu lietots saistībā ar viņa darbu, vai arī palikt anonīmam. Šī tiesība vispirms aizsargā autora intereses tikt vai netikt publiski identificētam saistībā ar viņa darbu, padarot intelektuālo saikni starp viņu un viņa darbu redzamu. Turklāt šīs tiesības izmantošana ir saistīta ar autoram nozīmīgām ekonomiskām sekām.73
Darba integritātes tiesība, kura arīdzan atzīta Bernes konvencijā, līdzīgi aizsargā autora intelektuālos un mākslinieciskos lēmumus attiecībā uz viņa darbu, neatkarīgi no sabiedrības vēlmēm vai gaumes, kā arī darba potenciāla tirgū.74 Integritātes tiesības aptver aizsardzību pret darba sagrozīšanu un jebkuru noniecinošu darbību, kas drīzāk netieši ietekmē, nevis maina darbu, piemēram, ja darbs tiek prezentēts veidā, kas maina tā radīto iespaidu. Dažas valstis pieprasa (atbilstoši Bernes izvirzītajam minimuma standartam), lai ikviena šāda modifikācija kaitētu autora godam vai reputācijai, kamēr citas valstis neuzskata to par nepieciešamu, lai tiktu atzīts autora tiesību uz darba integritāti pārkāpums.75
Bez iepriekš minētajām personiskajām tiesībām vairāku valstu likumi (lielākoties Droit D"Author sistēmas valstīs) paredz tiesības atsaukt ekonomiskās tiesības pārliecības maiņas dēļ vai darba neizmantošanas dēļ. Ja autors, piemēram, ir mainījis savas domas un vairs nevēlas tikt saistīts ar tā agrāko darbu, viņš var atsaukt atļauju izmantot savu darbu, atlīdzinot zaudējumus, piemēram, nepieļaujot izdevējam atkārtoti publicēt tā darbu. Autora tiesības atsaukt darba izmantošanas atļaujas gadījumos, kad darbs nav ticis publicēts, pamatotas ar autora personisku interesi, lai sabiedrībai būtu iespējams iepazīt viņa darbu. Ja šādas tiesības autoram nebūtu, pastāvētu darba cenzēšanas iespēja, personai iegūstot ekskluzīvu licenci darba izmantošanai.76
Daudzās valstīs (pārsvarā Droit D"Author tiesību sistēmas valstis, bet ne tikai) personisko tiesību ilgums nav ierobežots ar mantisko tiesību spēkā esamības laiku, tās ir mūžīgas. Turklāt autora personiskās tiesības ir neatsavināmas, neatņemamas, nenododamas un no tām nevar atteikties (inalienable, imprescriptable, non-transferable, non-waivable), jo tās tiek uzskatītas par nesaraujami saistītām ar autora personību (no tās izrietošām). Bieži tās ir vienīgais aizsardzības instruments autoram, it sevišķi gadījumos, kad autors ir nodevis visas mantiskās tiesības citai personai.77 Nereti gan līgumos, cenšoties ierobežot autora personisko tiesību izmantošanu, tiek pielīgts līgumisks pienākums tās neizmantot – jānorāda, ka šāds regulējums ir pieļaujams, tā kā autoram joprojām saglabājas tā personiskās tiesības un iespēja tās īstenot, pat ja tādējādi tiktu pārkāpti līguma noteikumi.
Autora personisko tiesību koncepts Copyright tiesību sistēmas valstīs vienmēr bijis atšķirīgs. Neraugoties uz to, ka šobrīd lielākā daļa valstu ir iekļāvušas autora personiskās tiesības to regulējumā (implementējot starptautisko konvenciju noteikumus), tomēr tās joprojām tiek uztvertas kā zināms svešķermenis, kas īsti neiekļaujas Copyright tiesību sistēmas filozofijā. Turklāt, neraugoties uz to, ka likums aizsargā autora personiskās tiesības, no tām parasti var atteikties un tās var atsavināt.78 Pirms autora personisko tiesību aizsardzības atzīšanas vairākas Copyright tiesību sistēmas valstis bija paredzējušas īpašus regulējumus (piemēram, negodīgas konkurences, apmelošanas vai līguma interpretācijas tiesiskos instrumentus), kas aizsargāja dažus autora personisko tiesību aspektus.79

Ekonomiskās tiesības

Saskaņā ar dabisko tiesību konceptu autoram ir tiesības pilnībā kontrolēt darba izmantošanu un tātad arī ikvienu jaunu darba izmantošanas veidu, pat ja tas nebija zināms darba radīšanas laikā. Šāds princips neatbilsts Copyright tiesību sistēmas valstīs esošajam regulējumam, kurš sakņojas tradīcijā, ka valsts piešķir autoram zināmas tiesības attiecībā uz darba izmantošanu. Attiecīgi autora tiesības attiecībā uz darba izmantošanu ir precīzi uzskaitītas un definētas tiesību aktā, un tādējādi, parādoties jaunam darba izmantošanas veidam, var rasties nepieciešamība papildināt tiesību aktus, lai paredzētu autoram tiesību izmantot darbu šādā veidā.80 Ievērojot iepriekš minētās atšķirības, Droit D"Author tiesību sistēma pieļauj tikai precīzi norādītus un šauri interpretējamus autora tiesību ierobežojumus un izņēmumus, savukārt Copyright tiesību sistēmai raksturīgais utilitārisms pieļauj plašāku ierobežojumu un izņēmumu loku.81

Nobeigums

Ievērojot plašo autortiesību likumu harmonizēšanu caur daudzpusējiem un divpusējiem līgumiem, pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka atšķirības starp tiesību tradīciju sistēmām ir minimālas. Lai arī mūsdienu autortiesību likumos pastāv daudz sakritību un līdzību, tomēr šīs formas tiesību normu interpretācijas un piemērošanas rezultātā top redzamas ievērojamas atšķirības tiesību izpratnē.82 Tā kā šādas izpratnes atšķirības izveidojušās vēsturiski un daļēji saistītas ar fundamentālām atšķirībām to pamatā esošajā tiesību filozofijā, tās visdrīzāk turpinās pastāvēt arī nākotnē. Lai arī nerimst izskanēt viedokļi, ka jāizlīdzina pastāvošās sistēmu atšķirības, tomēr nešķiet, ka tas varētu būt ātrs process. Domājams, ka vispareizākais veids, kā attiekties pret šīm atšķirībām, ir izrādīt tām cieņu, ievērojot to saistību ar fundamentāliem konceptiem un kultūras uzskatiem, vienlaikus paturot prātā tiesību praktiķu nereti paustos jokus, ka vienādos apstākļos, piemēram, Francijas un Lielbritānijas tiesas izlemtu attiecīgo jautājumu diametrāli pretēji.

Šīs tiesību tradīciju starpā pastāvošās atšķirības ņemamas vērā, arī interpretējot un piemērojot Latvijas tiesību aktus autortiesību jomā. Domājams, ka atgriešanās pie autortiesību rašanās pirmsākumiem un to pamatā esošās filozofijas ļautu efektīvāk un viennozīmīgi piemērot likumu, nešaubīgi izvēloties taisnīgu attiecību noregulējumu.

 

1. Sociālistiskā pieeja autortiesībām, kas pastāvēja Padomju Savienībā un Austrumu bloka valstīs pēc Otrā pasaules kara, nav uzskatāma par tiesību tradīciju, bet vairāk par mehānismu autortiesību līgumu un publicētāju regulēšanai (skat.: Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 14).
2. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 33.
3. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 14.
4. Ibid, p. 14.
5. Ibid, p. 14.
6. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 40.
7. Ibid, 3p. 4
8. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 4.
9. Torremans P. Holyoak and Torremans intellectual property law. 6th edition. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 175.
10. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 4.
11. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 15.
12. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 4.
13. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 15.
14. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 5.
15. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 15.
16. Ibid, p. 16.
17. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 5.
18. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 16.
19. Ibid, p. 15.
20. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 5.
21. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 16.
22. Ibid, p. 16.
23. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 5.
24. Ibid, p. 5.
25. Ibid, p. 6.
26. Ibid, p. 6.
27. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 6.
28. Goldstein P., Hugenholtz P.B., International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 18.
29. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 36–37.
30. Ibid, p. 37.
31. Ibid, p. 37.
32. Ibid, p. 38.
33. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p. 13.
34. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 38.
35. Schechter R.E., Thomas J.R. Principles of Copyright Law. St. Paul: Thomson Reuters, 2010, p 13.
36. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 38.
37. Ibid, p. 38.
38. Ibid, p. 39.
39. Ibid, p. 37.
40. Ibid, p. 38.
41. Goldstein P., Hugenholtz P.B. International copyright. Principles, Law and Practice. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 18.
42. Ibid, p. 18.
43. Ibid, p. 18.
44. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 40.
45. Ibid, p. 39.
46. Ibid, p. 40.
47. Ibid, p. 43.
48. Ibid, p. 43.
49. Ibid, p. 44.
50. Ibid, p. 44.
51. Ibid, p. 45
52. Ibid, p. 45.
53. Torremans P. Holyoak and Torremans intellectual property law. 6th edition. New York, Oxford University Press Inc., 2010, p. 179.
54. Lielbritānijā dziesmas vārdi tiek aizsargāti atsevišķi no dziesmas mūzikas kā divi neatkarīgi darbi – literārs darbs un muzikāls darbs (autores piebilde).
55. Ibid, p. 179.
56. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 45.
57. Ibid, p. 46
58. Ibid, p. 46
59. Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. C-5/08 Infopaq International A/S v. Danske Dagblades Forening 37. paragrāfs.
60. Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. C-5/08 Infopaq International A/S v. Danske Dagblades Forening 39. paragrāfs.
61. Von Lewinski S. International Copyright Law and Policy. New York, Oxford University Press Inc., 2008, p. 46.
62. Ibid, p. 46.
63. Ibid, p. 47.
64. Ibid, p. 48.
65. Ibid, p. 49.
66. Ibid, p. 49.
67. Ibid, p. 49.
68. Ibid, p. 59.
69. Ibid, p. 50.
70. Ibid, p. 50.
71. Ibid, p. 51.
72. Ibid, p. 51.
73. Ibid, p. 51.
74. Ibid, p. 52.
75. Ibid, p. 52.
76. Ibid, p. 52.
77. Ibid, p. 52.
78. Ibid, p. 54.
79. Ibid, p. 54.
80. Ibid, p. 55.
81. Ibid, p. 56.
82. Ibid, p. 63.

For more information contact

< Go back

Print Friendly and PDF
Subscribe to e-briefings