Global menu

Our global pages

Close

Par preču zīmes izmantošanu komersanta nosaukumā (firmā)

  • Latvia
  • Corporate

04-06-2013

Autors: Jānis Ķēniņš

Jurista Vārds
, Nr.22 (773), 04.06.2013

Uzņēmumu reģistra amatpersonu lēmumu atziņas ar ekspertu komentāriem

Jāņa Lagzdiņa komentāri

Uzņēmumu reģistra valsts notāra kompetence, izskatot pieteikumu par komersanta ierakstīšanu komercreģistrā vai pieteikumu par komersanta nosaukuma (firmas) maiņu, ir ierobežota tikai ar komercreģistrā un citos Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros ierakstītu vai ierakstīšanai pieteiktu nosaukumu sakritības pārbaudi. Likumdevējs Uzņēmumu reģistra valsts notāram nav piešķīris tiesības atteikt reģistrēt kāda komersanta izvēlētu nosaukumu, ja minētais nosaukums sakrīt ar Valsts preču zīmju reģistrā vai kādā ārvalstu preču zīmju reģistrā reģistrētu preču zīmi. Preču zīmes īpašniekam ir tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā bez Uzņēmumu reģistra starpniecības, ja kāda persona negodprātīgi izmanto konkrēto preču zīmi.

Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra Ringolda Baloža
2013. gada 10. janvāra lēmums Nr. 1-5/3

Lietas apstākļi

Uzņēmumu reģistrā saņemts iesniegums, kurā iesniedzējs lūdz atcelt Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmumu, ar kuru kā citas kapitālsabiedrības firma reģistrēta iesniedzējam piederoša preču zīme, kas ir reģistrēta Valsts preču zīmju reģistrā. Iesniedzējs norāda, ka nav devis tiesības izmantot sev piederošo preču zīmi citas kapitālsabiedrības firmā.
 
Galvenā valsts notāra atziņas

Analizējot likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 14. panta piektajā daļā noteikto, secināms, ka likumdevējs Uzņēmumu reģistram ir noteicis konkrētas robežas, kuru ietvaros Uzņēmumu reģistrs ir tiesīgs iejaukties komersanta nosaukuma izvēlē. Uzņēmumu reģistra valsts notāra kompetencē, izskatot pieteikumu par komersanta ierakstīšanu komercreģistrā vai pieteikumu par komersanta nosaukuma maiņu, ir pārbaudīt, vai komersanta reģistrēšanai pieteiktais nosaukums sakrīt ar komercreģistrā un citos Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros ierakstītu vai ierakstīšanai pieteiktu nosaukumu, kā arī pārbaudīt, vai starp komersanta pieteikto nosaukumu un komercreģistrā un citos Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros jau ierakstītu vai ierakstīšanai pieteiktu nosaukumu vienīgā atšķirība ir atstarpes un pieturzīmes starp nosaukumā lietotajiem burtiem, cipariem vai lielo un mazo burtu lietošana. Likumdevējs likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 14. panta piektajā daļā ir skaidri noteicis, ka Uzņēmumu reģistra valsts notāram ir tikai jāvērtē pieteiktā nosaukuma sakritība ar komercreģistrā un citos Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros ierakstītiem vai ierakstīšanai pieteiktiem nosaukumiem. Proti, Uzņēmumu reģistram ir piešķirts šaurs instrumentu klāsts, ar kuru palīdzību tas būtu tiesīgs iejaukties komersanta nosaukuma izvēlē, tādējādi novēršot kādas personas iespējamo tiesību un interešu aizskārumu. Uzņēmumu reģistra valsts notāram nav jāvērtē, vai pieteiktais nosaukums sakrīt ar kādos citos Latvijas Republikā vai ārpus Latvijas Republikas esošajos reģistros reģistrētu nosaukumu (apzīmējumu, vārdu, preču zīmi u.c.).

Uzņēmumu reģistra valsts notārs saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmo daļu ir tiesīgs darboties tikai un vienīgi normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Tādējādi Uzņēmumu reģistra valsts notārs nav tiesīgs patvaļīgi pēc saviem ieskatiem rīkoties, neievērojot likumdevēja gribu, un izvērtēt komersanta izvēlētā nosaukuma sakritību ar Valsts preču zīmju reģistrā vai kādā ārvalstu preču zīmju reģistrā reģistrētu preču zīmi.

Lai gan Uzņēmumu reģistra valsts notāra kompetencē neietilpst jautājuma izvērtēšana par to, vai komersanta izvēlētais nosaukums sakrīt ar kādu reģistrētu preču zīmi, komersantam, izvēloties nosaukumu, ir jāņem vērā preču zīmju vai to daļu izmantošanas nosaukumā noteikumi, kas noteikti likumā "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm". Proti, pastāv regulējums, kas aizsargā preču zīmju izmantošanu, kurš komersantam ir jāņem vērā, izvēloties nosaukumu. Neievērojot preču zīmju regulējošajos normatīvajos aktos noteikto par preču zīmju izmantošanu, komersants, kurš izvēlas sev nosaukumu, riskē ar attiecīgiem tiesvedības procesiem no preču zīmes īpašnieka puses. Tādējādi ikvienam komersantam, izvēloties nosaukumu, būtu vispirms ieteicams pārbaudīt, vai izvēlētais nosaukums nesakrīt ar jau reģistrētu preču zīmi.1 Vienlaikus, ja gadījumā kāds komersants negodprātīgi kā savu nosaukumu reģistrē kādai citai personai piederošu preču zīmi, tas nenozīmē, ka valsts šādu negodprātīgu komersanta rīcību ir atzinusi par labu, kā arī to, ka nepastāv preču zīmes īpašnieka interešu aizskārums.

Saistībā ar minēto jautājumu tika sasaukta Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes2 sēde.3 Pieaicinātais eksperts Aivars Borovkovs tajā norādīja: "Uzņēmumu reģistram ir jādarbojas likumā noteiktās kompetences ietvaros, un tā nav iestāde, kurā būtu jāvēršas ar šādiem jautājumiem [ar strīdiem par preču zīmju izmantošanu]." Savukārt pieaicinātais eksperts Viktors Šadinovs pauda: "Pat, ja persona izpilda likuma prasības un reģistrē savu preču zīmi, valsts nenodrošina nekādu aizsardzību, ka reģistrētā preču zīme netiks izmantota kāda komersanta nosaukumā. Situācija šobrīd ir tāda, ka privātpersonām konflikta gadījumā ir jātiesājas savā starpā."
 
Ekspertu komentāri

Bijušais Latvijas Republikas Patentu valdes direktors un Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskais padomnieks Mg.iur. Reinis Bērziņš:

"Pārbaudīt to, vai preču zīme jau ir reģistrēta pirms komersanta ierakstīšanas komercreģistrā (vai nosaukuma maiņas gadījumā), persona var bez maksas, izmantojot Patentu valdes mājaslapā pieejamās datubāzes. Tādējādi var izvairīties no iespējamām tālākajām darbībām no attiecīgās preču zīmes īpašnieka puses. Protams, likumdevējam vienmēr ir iespēja uzlikt par pienākumu personai iesniegt Uzņēmumu reģistrā preču zīmes dokumentu no īpašnieka, kas apliecina, ka ir saņemta atļauja izmantot preču zīmi pieteiktajā nosaukumā (firmā). Tomēr ir skaidrs, ka, iestrādājot šādu prasību normatīvajos aktos, tas var tikt uzskatīts kā nesamērīgs administratīvais slogs privātpersonām. Turklāt attiecībā uz preču zīmju regulējumu jāuzsver, ka spēkā esošie normatīvie akti neaizliedz personai izmantot preču zīmi, kas ir identiska vai līdzīga jau citai personai reģistrētai preču zīmei, ja tā tiek lietota citā darbības jomā, neaizskarot attiecīgās preču zīmes īpašnieka tiesības. Minētajam pēc būtības 2012. gada 14. novembra Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes sēdē piekrita Latvijas Republikas Patentu valdes Preču zīmju un dizainparaugu departamenta vadošais zinātniskais konsultants Jānis Ancītis."

Zvērināta advokāte, Latvijas Patentpilnvaroto asociācijas valdes locekle Mg.iur. Brigita Tērauda:

"Komerclikuma 29. panta sestā daļa nosaka, ka preču zīmju vai to daļu izmantošanu firmā regulē preču zīmes regulējošie normatīvie akti. Minētā panta daļa būtībā disonē ar citām 29. panta daļām, kur paredzēti konkrēti aizliegumi un ierobežojumi, proti, ko nedrīkst ietvert firmā. Savukārt sestā daļa vienkārši atgādina to, ka pastāv normatīvais regulējums par preču zīmēm, kas būtu jāņem vērā, izvēloties firmu.

Rodas jautājums, ko likumdevējs ir vēlējies noteikt ar šādu vispārīgu tekstu un vai panta sestā daļa pašreizējā redakcijā vispār ir nepieciešama Komerclikumā.

Sākotnējā Komerclikuma 29. panta sestās daļas redakcija (spēkā līdz 2004. gada 20. maijam) paredzēja konkrētu aizliegumu, proti, ka "apzīmējumu, kas ir Latvijā aizsargājamas preču zīmes būtiska sastāvdaļa, firmā drīkst ietvert vienīgi tad, ja saņemta rakstveida atļauja no attiecīgā komersanta vai personas, kurai pieder preču zīme". Tādējādi jāsecina, ka 29. panta sestās daļas "vecās redakcijas" spēkā esamības laikā Uzņēmumu reģistram būtu bijis jāatsaka komersanta firmas reģistrācija, ja Uzņēmumu reģistram tiktu iesniegti pierādījumi par spēkā esošu identiskas preču zīmes reģistrāciju, bet iztrūktu preču zīmes īpašnieka rakstveida atļauja.

Raugoties no preču zīmju īpašnieku tiesību aizsardzības viedokļa, minētā "vecā redakcija" paredzēja plašāku preču zīmju īpašnieku tiesību apjomu, nekā to paredz likums "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsme norādēm". Proti, minētā likuma 4. panta sestā daļa piešķir preču zīmes īpašniekam tiesības aizliegt citām personām izmantot komercdarbībā tādus apzīmējumus (tai skaitā firmas), kuri ir (a) identiski vai līdzīgi preču zīmei un (b) tiek izmantoti saistībā ar identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem. Tātad saskaņā ar likumu "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsme norādēm" preču zīmes īpašnieks parasti nebūs tiesīgs aizliegt komersantam izmantot firmu, kas ir pat pilnīgi identiska preču zīmei, taču tiek izmantota citā nesaistītā komercdarbības sfērā (piemēram, preču zīme reģistrēta attiecībā uz medikamentiem, bet komersants nodarbojas ar apģērbu ražošanu).

Komerclikuma 29. panta sestās daļas "vecā redakcija" tādējādi stādīja preču zīmes īpašnieka intereses uz savu tiesību aizsardzību augstāk nekā komersanta interesi firmas izvēlē. Manuprāt, šāds regulējums nebūtu uzskatāms par nesamērīgu vai netaisnīgu, jo preču zīmes īpašnieks iegulda darbu un līdzekļus, lai izveidotu un reģistrētu preču zīmi, un attiecīgi viņš būtu tiesīgs paļauties, ka valsts nodrošinās efektīvu aizsardzības mehānismu viņa iegūtajām tiesībām, tai skaitā preventīvus pasākumus tiesību pārkāpumu novēršanā. Vienlaikus tādējādi labticīgi komersanti tiek pasargāti no nelabvēlīgām sekām, nejauši izvēloties firmu, kas ietver citai personai piederošu preču zīmi.

Komerclikuma 29. panta sestās daļas "vecās redakcijas" dzēšana un aizstāšana ar pašreizējo vispārīgo tekstu liecina par likumdevēja nolūku mainīt regulējumu un vairs nepiemērot preventīvus pasākumus preču zīmju īpašnieku tiesību aizsardzībā pret preču zīmju izmantošanu citu komersantu firmās, bet gan atstāt pašu preču zīmju īpašnieku ziņā cīņu ar pārkāpējiem. Atbilstoši pašreizējam regulējumam preču zīmes īpašnieks var vienīgi vērsties Rīgas apgabaltiesā ar prasību par preču zīmes nelikumīgu izmantošanu, t.i., reaģēt tikai uz jau notikušu pārkāpumu.

Līdz ar to Uzņēmumu reģistram šobrīd nav pamata atteikt firmas reģistrāciju, pamatojoties uz iesniegtiem pierādījumiem par identiskas preču zīmes reģistrāciju.

Vienlaikus būtu apsverams jautājums, vai Komerclikuma 29. panta sestā daļa pašreizējā redakcijā vispār dod kādu "pienesumu" firmas izvēles ierobežojumu noteikšanā. Kā redzams no reģistra galvenā valsts notāra lēmumā izklāstītajiem faktiem, komersanti no normas teksta, kurā tiek minētas preču zīmes, maldīgi secina, ka preču zīmes reģistrācijas fakta pierādīšana var novērst identiskas firmas reģistrāciju komercreģistrā. Savukārt likumā "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsme norādēm" noteikto regulējumu Komerclikuma 29. panta sestā daļa nekādi negroza un nepapildina.

No preču zīmju īpašnieku tiesību aizsardzības viedokļa būtu apsveicama doma, ka Uzņēmumu reģistra veiktā firmas pārbaude darbotos kā filtrs, lai nepieļautu preču zīmes izmantošanu cita komersanta firmā. Taču šim mērķim būtu nepieciešami grozījumi Komerclikuma 29. panta sestajā daļā, vismaz daļēji atgriežoties pie šīs daļas "vecās redakcijas".

Kā tika konstatēts Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes sēdē, piemēram, Igaunijā Uzņēmumu reģistrs salīdzina pieteikto firmu ar reģistrētajām preču zīmēm un sakritības gadījumā atsaka firmas reģistrāciju, ja vien firmas pieteicējs neiesniedz preču zīmes īpašnieka piekrišanu firmas reģistrācijai. Kā arī jebkurš interesents, pārbaudot izvēlēto firmu Igaunijas Uzņēmumu reģistra mājaslapā, iegūst informāciju arī par visām identiskajām un līdzīgajām Igaunijā reģistrētajām preču zīmēm."

Zvērināts advokāts ZAB "Eversheds Bitāns" Mg.iur. Jānis Lagzdiņš:

"Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 14. pants paredz Uzņēmumu reģistra kompetences robežas un kārtību, kādā, ievērojot Administratīvā procesa likuma 65. panta noteikumus, Uzņēmumu reģistrs izdod konkrēta satura administratīvos aktus. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo normatīvo regulējumu Uzņēmumu reģistra valsts notāriem ne tikai nav pienākuma, bet nav arī tiesisku līdzekļu, lai pārbaudītu faktiskos apstākļus,4 tajā skaitā, vai reģistrācijai pieteiktais komersanta nosaukums ir līdzīgs vai identisks kādai preču zīmei. Tādējādi Uzņēmumu reģistra valsts notāri savas likumā noteiktās tiesības var izmantot, tikai izskatot iesniegtos dokumentus un pārbaudot to formālu atbilstību likuma prasībām, tajā skaitā, pārbaudot, vai pieteiktais nosaukums nesakrīt ar komercreģistrā un citos Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros ierakstītiem vai ierakstīšanai pieteiktiem nosaukumiem.

Ievērojot likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 6. panta ceturtajā daļā noteikto, personai, uz kuras vārda preču zīme reģistrēta, ir izņēmuma tiesības aizliegt citām personām komercdarbībā izmantot tādus apzīmējumus, kas ir identiski vai līdzīgi attiecīgajai preču zīmei, ja šis apzīmējums tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem reģistrēta preču zīme. Tātad tā ir preču zīmes īpašnieka ekskluzīva tiesība, nevis pienākums aizliegt citām personām komercdarbībā izmantot nosaukumu, kas ir līdzīgs vai identisks preču zīmei, un Uzņēmumu reģistram nebūtu pamata iejaukties šo tiesību izmantošanā un faktiski minētās personas vietā izlemt, vai reģistrācijai pieteiktais nosaukums aizskar vai neaizskar reģistrētās preču zīmes īpašnieka tiesības.

Vienlaikus jāatzīmē, ka īpašuma tiesība uz preču zīmi tās īpašniekam automātiski nepiešķir tiesības aizliegt citai personai lietot apzīmējumu (arī cita komersanta firmā), pat ja tas ir identisks ar reģistrētu preču zīmi. Proti, tiesību aizskārums nepastāv, ja attiecīgais apzīmējums netiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem reģistrēta preču zīme, vai citādi nerada priekšstatu par saistību ar šo preču zīmi un nedod iespēju negodīgi izmantot preču zīmes atšķirtspēju vai reputāciju vai nodarīt tām kaitējumu.

Šajā sakarā jānorāda, ka vairumā gadījumu Uzņēmumu reģistra valsts notārs nemaz nevar objektīvi izvērtēt, vai reģistrācijai pieteiktais nosaukums vispār tiks izmantots komercdarbībā saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem reģistrēta preču zīme, un vai šāda līdzība preču zīmei ir tādā mērā, ka patērētājam pastāv iespēja sajaukt vai uzskatīt par savstarpēji saistītu šo nosaukumu ar preču zīmi. Tāpat valsts notāram nav iespējams pārliecināties, vai kādā citā dalībvalstī nav iesniegts attiecīgs preču zīmes reģistrācijas pieteikums un vai reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav noteikta prioritāte. Visbeidzot, kā norādīts iepriekš, valsts notārs nevar izlietot preču zīmes īpašnieka subjektīvo tiesību un izlemt, vai preču zīmes īpašniekam ir vai nav iebildumu pret tam piederošās preču zīmes izmantošanu reģistrācijai pieteiktajā nosaukumā. Līdz ar to, valstij nebūtu jāiejaucas šajās privāttiesiskajās attiecībās, imperatīvi paredzot aizliegumu reģistrēt firmu, kas ir līdzīga vai identiska kādai preču zīmei.

Tiesību aizskāruma gadījumā preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs izlietot likumā paredzētās tiesības un prasīt no tiesību aizskārēja, lai tas izbeidz izmantot nosaukumu, kā arī lai atlīdzina nodarītos zaudējumus. Šāds tiesību aizskārums privātpersonām ir jārisina savā starpā, bez Uzņēmumu reģistra tiešas iesaistes, nepieciešamības gadījumā likumā noteiktajā kārtībā vēršoties tiesā. Turklāt, ņemot vērā izvērtēšanas sarežģītību un to, ka šāda strīda izšķiršana ietver detalizētu faktisko apstākļu pārbaudi, kas nav Uzņēmumu reģistra kompetencē, vienīgi tiesas kompetencē ir izvērtēt un lemt, vai attiecīgais nosaukums ir līdzīgs vai identisks reģistrētai preču zīmei.

Apstāklis, ka tiesību aizskāruma gadījumā preču zīmes īpašnieks nevar saņemt nekavējošu savu tiesību aizsardzību lielās tiesu noslodzes dēļ nav pietiekams pamats, lai Uzņēmumu reģistrs iejauktos šajās privāttiesiskajās attiecībās un preču zīmju īpašnieku vietā izlemtu, vai reģistrācijai pieteiktais nosaukums ir līdzīgs vai identisks reģistrētai preču zīmei, prezumējot, ka atļauja izmantošanai nav dota, tādēļ atsakot reģistrēt attiecīgo nosaukumu."

Sastādījis Mg.iur. Jānis Ķēniņš,
Uzņēmumu reģistra Juridiskās nodaļas juriskonsults

1 Uzņēmumu reģistra mājaslapā ir izvietots brīdinājums komersantiem, ka pirms izvēlētā nosaukuma reģistrēšanas ir ieteicams pārliecināties, ka izvēlētais nosaukums nesakrīt ar jau reģistrētu preču zīmi. Attiecīgi minētajam brīdinājumam pievienota norāde uz Latvijas Republikas Patentu valdes mājaslapā esošo reģistrēto preču zīmju meklētāju.

2 Konsultatīvā padome izveidota saskaņā ar Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra 2009. gada 16. janvāra rīkojumu Nr. 1-7/14 un ir sabiedrības līdzdalības forma valsts pārvaldē, kuras mērķis ir sekmēt Uzņēmumu reģistra funkciju attīstību un sniegt teorētisku atbalstu tiesību piemērošanas jautājumos. Konsultatīvās padomes nozaru sēdē piedalās attiecīgās nozares pieaicinātie tiesību eksperti un speciālisti.

3 2012. gada 14. novembra Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes sēde, kurā pieaicinātie tiesību eksperti atzina par pareizu esošo Uzņēmumu reģistra praksi. Ar pilnu sapulces protokolu var iepazīties Uzņēmumu reģistra mājaslapas sadaļā par Konsultatīvo padomi: http://www.ur.gov.lv/faili/KP%20protokols%20Nr2.PDF.

4 Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 13. maija spriedums lietā Nr. SKA-210/2011; Par Kredītiestāžu likuma 59.5 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam: Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-71-01 (14.3. punkts). Latvijas Vēstnesis, 21.10.2011. Nr. 167 (4565); Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 28. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-31; Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 15. februāra spriedums lietā Nr. SKA-27; Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 19. februāra spriedums lietā Nr. SKA-5/2007; Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 14. februāra spriedums Nr. SKA 30/2008; Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 18. marta spriedums lietā Nr. SKA-69/2010; Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra tiesību piemērošanas prakse. Komerctiesības, biedrošanās tiesības un publiskie reģistri. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2013, 18.-26. lpp.; skatīt arī: Paegle A. Jaunākā administratīvās tiesas prakse saistībā ar Uzņēmumu reģistra kompetenci. Jurista Vārds. 18.09.2012., Nr. 38 (737).

 

For more information contact

< Go back

Print Friendly and PDF
Subscribe to e-briefings