Global menu

Our global pages

Close

Būvniecības regulējuma attīstība saglabā intrigu

  • Latvia

    13-06-2018

    Kramiņa, I. Būvniecības regulējuma attīstība saglabā intrigu. Jurista Vārds, 12.06.2018., Nr. 24 (1030), 16.-20.lpp.

    Publiskajam sektoram aktīvi apgūstot Eiropas Savienības fondu līdzekļus un ievērojami pieaugot aktivitātēm arī privāta pasūtījuma jomā, Latvijā novērojams būvniecības kāpums. Līdz ar to aktualizējusies arī būvniecības regulējuma un tā piemērošanas efektivitāte. Arī tehnoloģiju attīstība arvien vairāk ietekmē būvniecības procesu - pašsaprotami tiek sagaidīts, ka dokumentu aprite arvien vairāk tiek pārcelta uz elektronisko vidi, tādējādi paātrinot lēmumu pieņemšanu un Latvijas investīciju vides pievilcīgumu vietējo un ārvalstu uzņēmumu acīs. Ar mainīgiem panākumiem Latvijas likumdevējs un tiesas ir mēģinā jušas un mēģina reaģēt uz šiem procesiem. Šā kodolīgā komentāra mērķis ir ieskicēt dažus no, pēc autores domām, aktuālākajiem aspektiem būvniecības regulējuma jomā.

    Elektroniskās vides jomā uzteicama jau vairākus gadus darbinātā Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēma (TAPIS), kas nodrošina teritorijas attīstības plānošanas dokumentu izstrādes procesu norisi elektroniskajā vidē, visu plānošanas līmeņu teritorijas attīstības plānošanas dokumentu teksta un grafisko daļu publicēšanu un uzturēšanu, datu apmaiņu ar citām valsts informācijas sistēmām un pat publisko apspriešanu elektroniskajā vidē. No zemes īpašnieku , attīstītāju un vienkārši ieinteresētās sabiedrības viedokļa šī sistēma ir ērta, jo ļauj operatīvi pārbaudīt konkrētas teritorijas attīstības plānošanas dokumentu saturu, esību, kā arī sekot līdzi to izstrādes gaitai. Digitalizācijas virzienā tiek attīstīts arī būvniecības process, ieviešot un nemitīgi uzlabojot Būvniecības informācijas sistēmu (turpmāk - BIS) ar mērķi padarīt to par visaptverošu elektronisko platformu informācijas apmaiņai un būvniecības procesu virzībai, ko lietotu gan paši būvniecības procesa dalībnieki, gan lēmumus pieņemošās iestādes. Ekonomikas ministrija sabiedriskajai apspriešanai ir nodevusi grozījumus Būvniecības likumā, kas paredz, ka būvvaldēm un institūcijām, kuras pilda būvvaldes funkcijas, ir pienākums vest būvniecības administratīvā procesa lietu BIS, tajā skaitā nodrošināt lēmumu pieņemšanu un būvniecības ieceres saskaņošanu elektroniski strukturētu datu veidā BIS. Grozījumi ļautu izvairīties no situācijām, kad kāda pašvaldība pretēji BIS ieviešanas iecerētajam mērķim atsakās izmantot šo sistēmu savā darbībā. Grozījumi paredz, ka gadījumos, kad būvniecības ieceres dokumentācija augšupielādēta BIS, valsts un pašvaldību institūcijām un ārējo inženiertīklu īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem turpmāk tehniskos vai īpašos noteikumus būs pienākums izdot elektroniski, kā arī tajos noteikto prasību izpildi elektroniski saskaņot BIS. Cerams, ka likuma grozījumu virzība neaizkavēsies un jau pavisam drīz BIS kļūs par aktīvi izmantotu un visaptverošu būvniecības procesa elektronisko platformu.

    Līdz ar ekonomisko un būvniecības aktivitātes pieaugumu pieaug arī apstrīdēto būvatļauju skaits un dažādi citi ar būvniecību saistīti strīdi. Šajā ziņā pasūtītājiem kopš 2014. gada, kad stājās spēkā Būvniecības likums, dzīve nepavisam nav kļuvusi vieglāka pretēji valdības solītajam 2009. gadā. Lai arī sākotnēji solīts, ka būvatļaujas izdošana plānošanas un arhitektūras uzdevuma vietā ļaus visus strīdus ar trešajām personām atrisināt jau agrīnā būvniecības procesa stadi jā, pilnībā izvairoties no tiem vēlāk, klusās pasūtītāju bažas par administratīvo tiesu atšķirīgu uzskatu pārvērtās īstās un nepatīkamās tirpās līdz ar Augstākās tiesas 2017. gada 8. jūnija lēmumu lietā Nr. SKA-958/2017, Augstākajai tiesai nepārprotami atzīstot trešo personu tiesības pārsūdzēt ne tikai būvatļauju, bet arī atzīmes būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu un būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi.

    Augstākā tiesa atzina, ka "atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi ir viens no priekšnosacījumiem, lai būvatļauja stātos spēkā materiāltiesisk ā nozīmē. Savukārt līdz ar būvatļaujas paziņošanu tā stājas spēkā procesuālā nozīmē. Atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi ir procesuāls lēmums, ar kuru iestāde apliecina, vai būvprojekts atbilst būvatļaujas nosacījumiem un būvdarbus tiešām var uzsākt. Citiem vārdiem, ar to tiek noskaidrota iepriekš izdotā administratīvā akta spēkā esība. Tādējādi attiecīgais pieteikums uzskatāms par administratīvā akta (būvatļaujas) spēkā neesības atzīšanas pieteikumu".

    Minētais tiesas lēmums ietver sevī divus būtiskus riskus pasūtītājam. Pirmkārt, ja agrāk trešās personas varēja pārsūdzēt tikai vienu galējo lēmumu būvniecības procesā - būvatļau ju, tad tagad trešās personas var pārsūdzēt vismaz trīs lēmumus trīs dažādos procesos - būvatļauju, atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi un atzīmi par būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi. Protams, atzīmju pārsūdzēšanai ir nepieciešams stingrāks subjektīvo tiesību aizskāruma pamatojums, tomēr sagaidāms, ka tas nebūs šķērslis pasūtītāju apgrūtināšanai ar (arī nepamatotiem) pārsūdzības procesiem, ņemot vērā salīdzinoši plašo subjektīvo tiesību interpretāciju administratīvajās tiesībās būvniecības strīdos. Tātad iegūtais rezultāts ir pretējs tam, kas tika solīts pasūtītājiem Būvniecības likuma izstrādes gaitā.

    Otrkārt, Būvniecības likuma izstrādes gaitā, kurā piedalījās arī šā komentāra autore, nekad nebija doma saistīt būvatļaujā izdarāmās atzīmes ar pašas būvatļaujas spēkā esību. Būvatļauja kā administratīvs akts tiek izsniegta, pamatojoties uz būvprojektu minimālo sastāvu, pārbaudot teritorijas plānojumus un citus normatīvos aktus, un kalpo kā būvvaldes apliecinājums un atļau ja, ka attiecīgajā vietā ir atļauts būvēt būvprojektā minimālajā sastāvā noradīto objektu norādītajās dimensijās. Atzīme būvatļaujā kā procesuāls lēmums apliecina administratīvā akta nosacījuma izpildi, piešķirot adresātam jaunas papildu tiesības, proti, vai nu tiesības iesniegt dokumentus, kas nepieciešami nākamās atzīmes saņemšanai , vai tiesības uzsākt būvdarbus. Ja atzīme netiek izdarīta vai tā apstrīdēšanas rezultātā tiek atcelta, tas neietekmē pašas būvatļaujas spēkā esību - pasūtītājam ir tiesības izpildīt tās pašas būvatļaujas nosacījumus, lai atzīmi saņemtu .

    Šāds risinājums saskan arī ar jaunākajām Augstākās tiesas atziņām , kas gan diemžēl sniegtas vēl vecā Būvniecības likuma ietvaros. Proti, Augstākā tiesa 2018. gada 30. janvāra spriedumā lietā Nr. A420618811 , SKA-22 /2018 norādījusi, ka "vēlāku

    starplēmumu, kā arī administratīvā akta procesuāltiesiski vai materiāltiesiski trūkumi paši par sevi nepadara par prettiesisku arī sākotnējo starplēmumu. Proti, tas vien, ka būvprojekta akcepts un no tā izrietošā būvatļauja atzīta par prettiesisku, pats par sevi nenozīm ē, ka par prettiesisku ir atzīstams arī plānošanas un arhitektūras uzdevums. Ja plānošanas un arhitektūras uzdevuma prettiesiskums nav konstatējams, nav pamata uzskatīt, ka pasūtītājs būvniecības ieceri nevar īstenot pareizā veidā, uz derīga plānošanas un arhitektūras uzdevuma pamata novēršot tehniskā projekta trūkumus un saņemot projekta akceptu un būvatļauju. Tikai tad, ja būvniecības procesa ietvaros vēlāk pieņemtais lēmums un arī būvatļaujas prettiesiskums izriet no sākotnējā starplēmuma - plānošanas un arhitektūras uzdevuma, ir pamats atzīt, ka būvniecības process ir rosināms no jauna".

    Pēc analoģijas, pielīdzinot jauno būvatļauju agrākajam plānošanas un arhitektūras uzdevumam, secinājumam vajadzētu palikt nemainīgam - ja par prettiesiskiem atzīst uz būvatļaujas pamata pieņemtos starplēmumus vai procesuālos lēmumus , tas neietekmē sākotnējā lēmuma (pašas būvatļaujas) tiesiskumu. Tomēr Augstākā tiesa jau minētajā 2017. gada 8. jūnija lēmumā lietā Nr. SKA-958/2017 ir atzinusi, ka ar atzīmi "tiek noskaidrota iepriekš izdotā administratīvā akta spēkā esība. Tādējādi attiecīgais pieteikums uzskatāms par administratīvā akta (būvatļaujas) spēkā neesības atzīšanas pieteikumu". Tulkojot tiesas norādi bur tiski, varētu nonākt pie secinā juma, ka, neskatoties uz to, ka būvatļauja ir kļuvusi neapstrīdama, apstrīdot atzīmi par būvatļaujas nosacījumu izpildi, trešā persona faktiski lūdz atzīt par spēkā neesošu arī pašu būvatļauju. Tomēr diez vai tāda varēja būt Augstākās tiesas doma un mērķis, jo šāda interpretācija pārlieku aizskartu būvatļaujas adresāta tiesisko paļāvību uz (ar būvatļauju) iegūtajām tiesībām un nepamatoti paplašinātu trešo personu pieteikuma par atzīmes apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu iespējamo apjomu. Pieļaujams, ka tiesas norāde par būvatļaujas spēkā neesības atzīšanas pieteikumu saprotama sašaurināti tādē jādi, ka pieteikums par atzīmes atcelšanu uzskatāms par būvatļaujas spēkā neesības atzīšanas pieteikumu tikai attiecībā uz attiecīgo atzīmi, nevis visu būvatļauju kopumā , proti, attiecībā uz būvatļaujas materiālo (nevis procesuālo) spēkā esību.

    Praksē pasūtītājiem ievērojamas galvassāpes joprojām sagādā arī regulējums, saskaņā ar kuru trešās personas apstrīdēšanas iesniegums un pieteikums tiesā par būvatļauju un tajā izdarītajām atzīmēm automātiski aptur attiecīgā lēmuma darbību neatkarīgi no pieteikuma pamatotības un pieteicēja subjektīvo tiesību esības šādu pieteikumu iesniegt. Pirmkārt, jau pats princips nosver līdzsvara kausus trešās personas virzienā, jo, pat ja pieteikums ir nepamatots, būvatļaujas vai atzīmes darbība ir apturēta un tās atjaunošanai tieši pasūtītājam jāvelta ievērojami laika un finanšu līdzekļi. Turklāt atjaunošanas process tiesā, izskatot jautājumu divās tiesu instancēs, var aizņemt četrus līdz sešus mēnešus. Otrkārt, vēl nevienlīdzīgāka situācija veido jas, ja tiesa atsaka trešās personas pieteikumu pieņemt, bet šis atteikums tiek pārsūdzēts ar blakus sūdzību.

    Tā kā atbilstoši tiesu praksē atzītajam pagaidu aizsardzības līdzekļus var piemērot tikai tad, kad ir ierosināta administratīvā lieta (skat. piemēram 2014. gada Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājumu "Pagaidu tiesas aizsardzības līdzekļu piemērošana administratīvajā procesā tiesā", kurā norādīts, ka "Administratīvo tiesu praksē konsekventi noraidīta iespēja izskatīt lūgumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu pirms administratīvās lietas ierosināšanas"), visu blakus sūdzības izskatīšanas laiku būvatļaujas adresāts ir spiests palikt neziņā un pat apturēt būvdarbus (ja tādi uzsākti), jo nav iespējams iesniegt lūgumu par apstrīdētās būvatļaujas vai atzīmes darbības at jaunošanu , pirms tiek izlemts jautājums par lietas ierosināšanu. Prakse rāda , ka šāds beztiesisks pasūtītāja stāvoklis var aizņemt pat vairākus mēnešus. Tie, kas darbojas būvniecīb ā, saprot, cik var izmaksāt katra dīkstāves diena, it īpaši uzsāktu būvdarbu gadījumā. Tādēļ jautājums nav tikai formāls un prasa līdzsvarotu risinājumu. Optimāls risinājums būtu noteikt, ka būvatļaujas un tajā izdarīto atzīmju apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur to darbību (līdzīgi kā šobrīd noteikts attiecībā uz nacionālo interešu objektiem), tādējādi atstājot jautājumu par būvatļaujas vai atzīmes darbības apturēšanu izlemšanai ar atsevišķu tiesas lēmumu , ja pieteicējs to ir atsevišķi lūdzis. Būvatļaujas adresātu mazāk aizsargājošs risinājums būtu noteikt, ka būvatļaujas vai atzīmes darbība ir apturēta tikai ar dienu, kad ir ierosināta administratīvā lieta. Pieļaut , ka pieteikumu par būvatļaujas vai atzīmes darbības atjaunošanu var iesniegt pirms lietas ierosināšanas, visdrīzāk būtu procesuāli neefektīvi un pārlieku noslogotu tiesu, jo nereti izrādītos, ka tiesa ir izlēmusi jautājumu par pagaidu aizsardzību , bet lieta nemaz netiek ierosināta sakarā ar subjektīvo tiesību neesību, termiņa nokavējumu vai citiem apstākļiem.

    Pie būvniecības regulējuma uzlabošanas aktīvi strādā Ekonomikas ministrija un tās izveidotās darba grupas. Skaidrs kompetenču un atbildības sadalījums, BIS sistēmas uzlabošana, būvniecības dalībnieku atbildības apdrošināšana - tās ir tikai būtiskākās prioritātes, kam normatīvo aktu grozījumu projektos pievērsusies Ekonomikas ministrija. 2018. gada janvāra sākumā sabiedrības līdzdalības procesā tika nodoti grozījumi Būvniecības likumā, kas cita starpā paredz būtiskus precizējumus būvvaldes kompetencēs. Likumprojekts paredz, ka būvvaldēm turpmāk varētu tikt piešķirtas trīs pamata funkcijas: (1) nodrošināt būvniecības administratīvā procesa  tiesiskumu, tai skaitā  veikt būvdarbu  administratīvo prasību kontroli un pieņemt būves ekspluatācijā; (2) sniegt konsultācijas par būvniecības administratīvā procesa kārtību un ziņas par teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumiem; (3) informēt par būvniecības procesa tiesisko pamatojumu un sniegt ziņas par pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajām vai paredzētajām būvēm. Papildus plānots paredzēt, ka būvvalde paļaujas, ka būvniecības procesa dalībnieki un būvspeciālisti pilda tiem noteiktos pienākumus. Grozījumi paredz arī noteikt, tieši kuru prasību pārbaude ir būvvaldes tiešā kompetencē. Proti, būvvalde būtu tiesīga pārbaudīt arhitektoniskās kvalitātes principu, ciktāl tas attiecas uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē (ņemot vērā ekonomiskos un citus aspektus), vides pieejamības prasības, teritorijas plānošanas dokumentos noteiktās prasības, kā arī normatīvo aktu prasības attiecībā uz būves novietojumu un insolāciju. Faktiski no būvvaldes kompetences plāno izslēgt būvvaldes tiesības un pienākumu pārbaudīt būvprojekta saturisko atbilstību normatīvajiem aktiem - Latvijas būvnormatīviem un citiem normatīvajiem aktiem, kas faktiski regulē projektētāju darbu. Tādējādi būvvaldei nebūtu pienākums kontrolēt jautā jumus, kas izriet ārpus tai tieši noteiktās kompetences. Protams, tas samazinātu arī neskaidrības saistībā ar būvvaldes un tās darbinieku juridisko atbildību par būvspeciālistu pieļautajām kļūdām.

    Vienlaikus grozījumi piedāvā paredzēt, ka gadījumā, ja būvvalde ārpus savas tiešās kompetences tomēr pamana kādas neatbilstības būvniecības ieceres dokumentācijā, būvvalde par to informē būvniecības ieceres izstrādātā ju, atbilstošo valsts vai pašvaldības institūciju un atbilstošo kompetences pārbaudes iestādi. Ja būvvalde konstatētu būvniecības ieceres neatbilstību mehāniskās stiprības vai stabilitātes prasībām, tā varētu lemt par pienākumu  būvniecības ierosinātājam iesniegt būvvaldē būves ekspertīzi uz būves nodošanu ekspluatācijā, ja būvniecības iecere netiek atbilstoši izmainīta līdz tās akceptam vai atzīmes izdarīšanai būvatļaujā par tajā ietverto projektēšanas nosacījumu izpildi. Ja būvniecības ierosinātājs atbilstoši izmainītu būvniecības ieceri, būvvalde atceltu lēmumu par pienākumu būvniecības ierosinātājam iesniegt būvvaldē būves ekspertīzi. Šīs darbības gan neapturētu pašas būvniecības ieceres virzību, kas notiktu paralēli.

    Ekonomikas ministrijas izstrādātie likuma grozījumi paredz, ka būvniecības dalībniekiem ir tiesības paļauties uz citu būvspeciālistu kompetenci un atzinumiem. Proti, būvniecības procesa dalībnieki un būvspeciālisti paļaujas, ka citi būvniecības procesa dalībnieki un būvspeciālisti pilda viņiem noteiktos pienākumus. Vienlaikus grozījumi arī pašiem būvniecības procesa dalībniekiem uzliktu par pienākumu rīkoties tādējādi, lai netiktu nodarīts kaitējums personu dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi. Kopumā pieeja šķiet līdzsvarota. Ja būvnieks ir saņēmis projektu, ko pārbaudījis eksperts, tad būvnieks uz to paļaujas kā pareizu un ticamu. Tomēr gadījumā, ja būvnieks pamana būtiskas kļūdas projektā, kas var izraisīt kaitē jumu, būvniekam ir jārīkojas. Pagaidām gan grozījumu projekts nepiedāvā risinājumus par pareizās rīcības variantiem šādos gadījumos.

    Vist icamāk, būvniecības procesa dalībniekiem jāpielieto profesionāli sapratīgas metodes un pārbaudes, līdz izteiktās bažas tiek noraidītas vai apstiprinātas un novērstas. Tomēr galvenais jautājums ir - vai kā mēraukla tiks izmantots kritērijs "zināja vai vajadzēja zināt", lai konstatētu, vai būvniecības dalībnieks ir izpildījis kaitējuma nenodarīšanas pienākumu. Cik lielā mērā būvniekam vai varbūt pat pasūtītājam jāpamana projektētāju kļūdas? Vai būvuzraugam šajā aspektā būs vislielākais atbildības slogs - pamanīt citu kļūdas? Kādi būs profesionālie un nozares kritēriji šajos aspektos, ja piedāvātie grozījumi stāsies spēkā? To rādīs tikai laiks.

    Ekonomikas ministrijas sabiedriskajai apspriešanai nodotā likuma grozījumu versija paredz noteikt, ka par trešajām personām nodarīto kaitējumu primāri atbild pasūtītājs. Pro ti, ja būvniecības rezultātā cieš trešās personas (izņemot objektā nodarbinātās personas, tai skaitā atsevišķo būvdarbu veicējus, un objekta apmeklētājus) manta , veselība vai dzīvība, šī trešā persona savu prasījumu vērš pret pasūtītāju, kura pienākums ir nodrošināt kaitējuma atlīdzināšanu, pēc tam mēģinot piedzīt attiecīgās summas no īstajiem vainīgajiem regresa kārtībā. Tātad faktiski Ekonomikas ministrijas piedāvājums ir noteikt pasūtītāja tiešo atbildību (strict liability ), neskatoties uz to, ka Latvijā vēl nav izveidojusies judikatūra attiecībā uz Civillikuma 2347. panta piemērošanu būvniecības jomā - Zolitūdes lietā ir tikai atsevišķi pirmo instanču tiesu spriedumi. Protams, šāds Ekonomikas ministrijas piedāvājums izsauca lielu pretestību gan privāto, gan publisko pasūtītāju vidū (vai nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā par būvspeciālistu kļūdām?). Reaģējot uz iebildumiem, Ekonomikas ministrija ir solījusi piedāvāt kompromisu, kā iespējamo risinājumu apskatot vienotu visu būvniecības procesa dalībnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Šāda apdrošināšanas polise darbotos tādējādi, ka cietušajam kaitējumu atlīdzina apdrošinātājs (līdz noteiktiem limitiem), ja tiek konstatēta cēloniskā sakarība starp kaitējumu un būvniecību. Ja apdrošināšanas polise nebūtu iegādāta, pasūtītājam pašam būtu jāatlīdzina tas kaitējums, ko apdrošināšanas gadījumā būtu sedzis apdrošinātā js. Viens no šādas pieejas acīmredzamākajiem riskiem, uz ko norādījuši arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāvji, ir šādas iespējamās apdrošināšanas izmaksas, kas var ievērojami sadārdzināt būvniecības izmaksas kopumā.

    Problēmas pastāv arī esošajā apdrošināšanas regulējumā, kas skar būvniecības jomu. Normatīvie akti civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saturu būvniecībā regulē ļoti vispārīgi. Proti, likums paredz, ka apdrošināšanai ir jāietver apdrošināšana pret kaitējumu trešo personu dzīvībai un veselībai vai mantai nodarītajiem zaudējumiem, taču nenosaka konkrētu polises saturu -  tas katrā apdrošināšanas līgumā tiek regulēts individuāli un lielā mērā ir atkarīgs no klienta vēlmēm un finansiālajām iespējām. Līdz ar to nereti praksē rodas strīdi par to, kas tad īsti ir apdrošināts un vai ar izņēmumiem pārbagāta apdrošināšanas polise vispār atbilst Būvniecības likuma prasībām. Papildus praksē ir pierādījies, ka arī līdzšinējais minimālo atbildības limitu noteikšanas princips, nosakot tā apmēru atkarībā no līguma summas vai atsevišķos gadījumos - no būvdarbu izmaksām, nav sevi attaisno jis, jo ne vienmēr līguma summa atspoguļo iespējamo kaitējumu, ko objekts var nodarīt. Līdz ar to pamatotāk būtu izvērtēt būvobjekta raksturu, plānoto lietošanas mērķi un atrašanās vietu, tieši šos kritērijus vērtējot kā izšķirošos minimālo atbildības apdrošināšanas limitu noteikšanai. Sagaidāms, ka arī šie jautājumi pavisam drīz nonāks būvniecības regulējuma uzlabotāju dienaskārtībā.

    Būvniecības nozare ir atkal aktīva. Tieši tikpat aktīvi noris darbs pie tās regulējuma uzlabošanas. Ar nepacietību tiek gaidīti jauninājumi regulējumā un arī tiesu prakses turpmāka dinamiska attīstība.

    Epiloga vietā

    Laikā starp šā raksta sagatavošanu un publicēšanu Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē ir pieņēmis vismaz vēl vienu nolēmumu, kas virza jaunas tēzes būvniecības tiesību attīstībā. 2018. gada 23. aprīļa lēmumā SKA-989/2018 Augstākā tiesa cita starpā izvērtēja jautājumu par to, vai pieteicējam ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt būvniecības procesā noslēgtu administratīvo līgumu starp būvatļaujas adresātu un būvvaldi, atsaucoties uz kultūras mantojuma aizsardzību.

    Augstākā tiesa kopsēdē atzina, ka, pamatojoties uz Vides aizsardzības likuma 9. panta trešo daļu, pieteikums ir iesniedzams par tādu administratīvo aktu, publisko tiesību līgumu vai faktisko rīcību, kas rada kaitējuma draudus vai kaitējumu kultūrvēsturiskajam mantojumam. Ar šādu secinājumu tiesa pieļāvusi būvniecības procesā pieņemto lēmumu apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu ne tikai caur vides tiesībām to ekoloģiskā aspekta izpratnē , bet arī ar kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas pamatojumu bez citas konkrētas aizskartās intereses norādīšanas. Lieki minēt, ka tas faktiski var nozīmēt, ka gandrīz jebkura būvniecības iecere Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, kā arī apbūves aizsardzības teritorijās ir pakļauta apstrīdēšanas riskam. Minētais nolēmums satur arī citas interesantas atziņas, piemēram, ja pats būvatļaujas adresāts ir apstrīdējis kādus atsevišķus būvatļaujas nosacījumus un augstāka iestāde šo lūgumu apmierinājusi un nosacījumus atcēlusi, tad trešā persona var pārsūdzēt šo augstākas iestādes lēmumu tiesā kā galīgo būvatļaujas noformējumu, proti, iebilst pret būvniecības ieceri pēc būtības (kaut gan pati būvatļauja nav tikusi apstrīdēta vai ir nokavēts tās apstrīdēšanas termiņš). Iestādes šādu procesuālo pieeju vērtē piesardzīgi, jo tas nozīmē, ka faktiski tiek apieta strīda pirmstiesas izskatīšanas kārtība, jo augstāka iestāde nemaz nav vērtējusi būvniecības ieceres atbilstību normatīvajiem aktiem (jo ir izskatījusi tikai jautājumu par būvatļaujā ietverto nosacījumu tiesiskumu, nevis būvniecības ieceri kopumā) . Būvatļaujas adresātiem tas nozīmē ļoti lielu piesardzību, jo, aizstāvot savas intereses un strīdoties par būvatļaujā ietvertiem prettiesiskiem nosacījumiem, jāsap rot, ka tiek radīta labvēlība arī trešajām personām, kurām arī faktiski automātiski tiek atjaunots termiņš būvatļaujas pārsūdzēšanai. Var dažādi vērtēt Augstākās tiesas atziņas, bet viens ir skaidrs - būvniecības ieceres virzītājiem dzīve kļūst arvien sarežģītāka un iespējamo risku - arvien vairāk.

    Disclaimer

    This information is for guidance purposes only and should not be regarded as a substitute for taking legal advice. Please refer to the full terms and conditions on our website.

    < Go back

    Print Friendly and PDF
    Register to receive regular updates via email.