Global menu

Our global pages

Close

Turbulence būvniecības regulējumā turpinās

  • Latvia

    24-04-2018

    Reiz kāds ceļotājs, kurš bieži pār­vietojas ar lidmašīnām, stāstīja, ka kāda visnotaļ mierīga lido­juma laikā lidmašīna pēkšņi iekļuvusi lielā gaisa bedrē, un stjuarts, kurš tajā bridi pār­vietojies pa lidmašīnu ar pasažierim do­mātu dzērienu rokās, ar galvu sāpīgi ietrie­cies lidmašīnas salona griestos. Šis stāsts nejauši uzausa atmiņā vienai no šā raksta autorēm lidmašīnā atceļā mājup no MIPIM - pasaules vadošā nekustamo īpašumu nozares notikuma, kas ik gadu no­tiek Francijā. Laikam tādēļ, ka Latvijai ne­pavisam nav viegli piesaistīt nopietnas in­vestīcijas nekustamo īpašumu jomā un konkurēt ar Eiropas lielajiem un likvīdajiem nekustamā īpašuma tirgiem, svarīgs var izrādīties katrs sīkums, kas piesaista vai - gluži pretēji - atbaida tos, kas apsver investīcijas mūsu mazajā nekustamo īpa­šumu tirgū. Tāpēc būtu svarīgi pasargāt investorus no jebkādām, tā teikt, lielām gaisa bedrēm normatīvajā regulējumā. Vis­vairāk no tādām, kuru rezultātā var ne­gaidot sāpīgi ietriekties ar galvu lidmašīnas salona griestos (proti, ciest lielus zaudē­jumus) un nekad vairs negribēt doties in­vestēt uz Latviju.

     

    BŪVVALDĒM PLĀNO NOŅEMT ATBILDĪBAS SLOGU

    Ekonomikas ministrija 2018. gada janvāra sākumā sabiedrības līdzdalības procesā nodeva ilgi lolotus un tiešām pretrunu plo­sītā procesā tapušus grozījumus Būvnie­cības likumā. Tie risina vairākus būtiskus jautājumus. Cita starpā arī būvvalžu turp­māko lomu un kompetenci.

    Jau ilgus gadus tas ir karsts kartupelis - vai būvvaldei jāpārbauda būvprojekta teh­niskie aprēķini, kas pamato būves stiprību un stabilitāti? Ja tai nav jāpārbauda teh­niskie aprēķini, vai ir jāpārbauda projekta atbilstība būvnormatīviem? It kā ne. Bet ja nu projektā ir acīmredzamas kļūdas? Vai būvvaldei tās bija jāpamana? Kāds ir būvprojekta iesniegšanas būvvaldē mērķis? Vai pārbaudīt projektētāju un būvinže­nieru darbu? Arī tad, ja to jau izdarījis būveksperts? Ko tieši nozīmē atzīme būvat­ļaujā par projektēšanas nosacījumu iz­pildi - ka būve būs droša? Dzīve rāda, ka būvvaldes akcepts nav garants būves dro­šībai un atbilstībai. Tad kāpēc tas vispār ir vajadzīgs - kāpēc būvvaldei tomēr ir jāpēta arī būvprojekts, nevis vienkārši jāizdod būvatļauja un beigās jāpieņem būve ekspluatācijā?

    Šos jautājumus mēģina risināt Ekono­mikas ministrijas izstrādātais Būvniecības likuma grozījumu projekts. Tas paredz, ka būvvaldēm turpmāk varētu tikt piešķirtas trīs pamata funkcijas: 1) nodrošināt būv­niecības administratīvā procesa tiesis­kumu, tajā skaitā veikt būvdarbu adminis­tratīvo prasību kontroli un pieņem būves ekspluatācijā; 2) sniegt konsultācijas par būvniecības administratīvā procesa kār­tību un ziņas par teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumiem; 3) informēt par būvniecības procesa tiesisko pamatojumu un sniegt ziņas par pašvaldības adminis­tratīvajā teritorijā esošajām vai paredzē­tajām būvēm. Papildus plānots paredzēt, ka būvvaldē paļaujas: būvniecības procesa dalībnieki un būvspeciālisti pilda tiem no­teiktos pienākumus. Grozījumi paredz ari noteikt, kuru tieši prasību pārbaude ir būv­valdes tiešā kompetencē. Proti, būvvaldē būtu tiesīga pārbaudīt arhitektoniskās kva­litātes principu, ciktāl tas attiecas uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē (ņemot vērā ekonomiskos un citus aspektus), vides pieejamības prasības, teritorijas plānošanas dokumentos noteiktās prasības, kā arī nor­matīvo aktu prasības attiecībā uz būves no­vietojumu un insolāciju. īsumā apkopojot, likumdevējs plāno skaidri noteikt, ko būvvalde pārbauda un ko nepārbauda būvnie­cības procesa ietvaros. No būvvaldes kom­petences plāno izslēgt būvvaldes tiesības un pienākumu pārbaudīt būvprojekta saturisko atbilstību normatīvajiem ak­tiem - Latvijas būvnormatīviem un citiem normatīvajiem aktiem, kas faktiski regulē projektētāju darbu. Tādējādi būvvaldei ne­būtu pienākuma kontrolēt jautājumus, kas izriet ārpus tieši noteiktās kompetences. Likumprojektā plāno noteikt ari būvvaldes kompetenci katra būvniecības procesa kontroles posmā. Izskatot būvniecības ie­ceres dokumentus, būvvaldē vērtētu un pārbaudītu būvniecības ieceres atbilstību normatīvo aktu prasībām, ievērojot ie­priekš minētās tiešās kompetences robežas. Būvdarbu laikā būvvaldē pārbaudītu būves atbilstību būvniecības ieceres dokumentos saskaņotajam apjomam un novietojumam, būvdarbu veikšanas dokumentācijas un būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību deklarāciju esamību un vērtētu konservā­cijas vai iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas nepieciešamību. Pieņemot būvi ekspluatā­cijā, būvvaldē pārbaudītu atbilstību būvat­ļaujā ietvertajiem nosacījumiem pieņem­šanai ekspluatācijā, būves atbilstību saska­ņotajam apjomam un novietojumam un speciālos būvnoteikumos noteikto doku­mentu, tajā skaitā pozitīvu atzinumu (ja tādi nepieciešami) esamību.

    Pats būtiskākais, ko solītu šāda jauna kartība, ir atbrīvoties no ilūzijas, ka būv­valdes modrā acs nodrošina būvju drošību un atbilstību visiem normatīvajiem aktiem. Šis jautājums ir un arī turpmāk paliktu galvenokārt pašu būvspeciālistu rokās un uz viņu sirdsapziņas.

    Modrās acs iespēja būvvaldēm gan nebūs pavisam atņemta. Ir plānots: ja būvvalde ārpus savas tiešās kompetences tomēr pamana kādas neatbilstības būvnie­cības ieceres dokumentācijā, būvvaldē par to informē būvniecības ieceres izstrādā­tāju, atbilstošo valsts vai pašvaldības insti­tūciju un atbilstošo kompetences pār­baudes iestādi. Ja būvvaldē konstatētu būv­niecības ieceres neatbilstību mehāniskās stiprības vai stabilitātes prasībām, tā varētu lemt par pienākumu būvniecības ierosinā­tajam iesniegt būvvaldē būves ekspertīzi uz būves nodošanu ekspluatācijā, ja būvnie­cības iecere netiek atbilstoši izmainīta līdz tās akceptam vai atzīmes izdarīšanai būv­atļaujā par tajā ietverto projektēšanas nosa­cījumu izpildi. Ja būvniecības ierosinātājs atbilstoši izmainītu būvniecības ieceri, būvvaldē atceltu lēmumu par pienākumu būvniecības ierosinātajam iesniegt būv­valdē būves ekspertīzi. Šīs darbības gan ne­apturētu pašas būvniecības ieceres virzību, kas notiktu līdztekus.

    Kas ir sagaidāms, ja šādi grozījumi pa­tiešām tiks pieņemti? Iespējams - vairāk būvju, kurās ir atkāpes no būvnormatī­viem. No otras puses, būvvaldēm samazi­nātos ne tikai morālais un juridiskais atbil­dības slogs, bet arī reālā darbu noslodze, līdz ar ko, būvniecības administratīvajam procesam vajadzētu virzīties ātrāk, vairs nepagarinot procesuālos termiņus lēmumu pieņemšanai.

     

    PLAŠAS INTERPRETĀCIJAS IESPĒJAS - LIDOT AUGSTU UN NEKRIST SĀPĪGI

    Piedāvātie likuma grozījumi paredz, ka būvniecības dalībniekiem ir tiesības paļau­ties uz citu būvspeciālistu kompetenci un atzinumiem. Proti, būvniecības procesa dalībnieki un būvspeciālisti paļaujas, ka citi būvniecības procesa dalībnieki un būv­speciālisti pilda viņiem noteiktos pienā­kumus. Vienlaikus grozījumi arī pašiem būvniecības procesa dalībniekiem uzliktu par pienākumu rīkoties tādējādi, lai ne­tiktu nodarīts kaitējums personu dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi. Tātad - ap­skaties, paļaujies, ja pamani ko potenciāli bīstamu, neklusē, bet ziņo un rīkojies. Ko­pumā pieeja šķiet saprātīga. Ja būvnieks ir saņēmis projektu, ko pārbaudījis eksperts, tad būvnieks uz to paļaujas kā pareizu un ticamu. Tomēr, ja būvnieks pamana bū­tiskas kļūdas projektā, kas var izraisīt kai­tējumu, būvniekam ir jārīkojas. Tikai diemžēl grozījumi neprecizē - kā. Vai būtu jāinformē pasūtītājs? Pats projektētājs? Būvvaldē un Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB)? Un kas būtu jādara šīm personām un institūcijām, saņemot šādu būvnieka aizdomās balstītu informāciju?

    Vai būvnieks būs tiesīgs informēt būvvaldi vai BVKB, ja pasūtītājs bažas norai­dījis un liktu turpināt būvniecību? Vai būvnieks vispār informēs šīs institūcijas, ja bažu nepamatotības gadījumā tas draudēs ar ievērojamiem līgumsodiem par termiņu kavēšanu un papildu ekspertīžu izmaksu segšanu? Kāda rīcība šajā gadījumā tiks uz­skatīta par tādu, kas atbilst kaitējuma nenodarīšanas prasībai? Jāaptur būvdarbu veikšana? Jāveic papildu ekspertīzes? Visti­camāk - jālieto profesionāli sapratīgas me­todes un pārbaudes, līdz izteiktās bažas tiek noraidītas vai apstiprinātas, un no­vērstas. Vietas interpretācijai ir daudz, li­dojums var būt augsts. Tomēr galvenais jautājums ir - vai kā mēraukla tiks lietots kritērijs «zināja vai vajadzēja zināt», lai konstatētu, vai būvniecības dalībnieks ir izpildījis kaitējuma nenodarīšanas pienā­kumu. Cik lielā mērā būvniekam vai varbūt pat pasūtītājam jāpamana projektē­tāju kļūdas? Kādi būs lietotie profesionālie un nozares kritēriji šajos aspektos? Vai la­tiņa netiks uzlikta pārāk augstu un kritiens tādēļ nebūs īpaši sāpīgs? To rādīs tikai laiks. Bet garlaicīgi noteikti nebūs.

     

    AR GALVU GRIESTOS - PASUTĪTĀJA ATBILDĪBA PAR SERTIFICĒTU BŪVSPECIĀLISTU KĻŪDĀM

    Būvnieku, projektētāju un pasūtītāju stīvē­šanās ap atbildības regulējumu par tre­šajām personām nodarīto kaitējumu ir gal­venais iemesls grozījumu līdzšinējai lēnajai virzībai. Neraugoties uz mēģinājumiem un solījumiem rast kompromisu ieilgušajā sa­spīlējumā, Ekonomikas ministrija sabied­riskajai apspriešanai nodeva likuma grozī­jumu versiju, kuras piedāvājums paredz noteikt, ka par trešajām personām noda­rīto kaitējumu primāri atbild pasūtītājs. Proti, ja būvniecības rezultātā cieš trešās personas (izņemot objektā nodarbinātās personas, tajā skaitā atsevišķo būvdarbu veicējus, un objekta apmeklētājus) manta, veselība vai dzīvība, šī trešā persona savu prasījumu vērš pret pasūtītāju, kura pienā­kums ir nodrošināt atlīdzināšanu, pēc tam mēģinot piedzīt šīs summas no īstajiem vainīgajiem regresa kārtībā. Tātad Ekono­mikas ministrijas piedāvājumā ir noteikt pasūtītāja paaugstināto atbildību (strict liability) bez vainas.

    Uzskatot, ka šāds noteikums varētu būt būtisks šķērslis investīciju piesaistei Latvijā un nekustamo īpašumu nozarei kopumā, kā arī neizprotot, kādēļ pasūtītājam jāuz­ņemas materiāla atbildība par sertificētu būvspeciālistu kļūdām, vesela virkne pasū­tītājus pārstāvošu organizāciju iesniedza Ekonomikas ministrijai savus iebildumus un priekšlikumus Ekonomikas ministrijas definētās problēmas cietušajam ir grūtības noteikt atbildīgo, garie tiesu procesi līdz reālai kompensācijas saņemšanai u.tml.) citādam risinājumam. Pamatoti sasparojās arī publiskās institūcijas - būvspeciālistu kļūdu gadījumā maksāt varētu nākties no­dokļu maksātajiem no valsts vai pašval­dības budžeta. Diez vai tas būtu pats iz­svērtākais mehānisms cietušo tiesību no­drošināšanai. Tika izteikti pārmetumi, ka šāds piedāvājums būtībā degradē valsts pārraudzīto būvniecības speciālistu sertifi­kācijas sistēmu, ka ari pārlieku apgrūtina pasūtītājus, liekot tiem uzņemties


    taisnī­guma nodrošināšanas funkciju pret cie­tušo pašas valsts vietā. Tika iesniegti arī visdažādākie priekšlikumi, sākot no spe­ciāla, paātrināta tiesas procesa ieviešanas šādu kategoriju lietu izskatīšanā, speciālas ekspertu institūcijas izveidi, būvdarbu vei­cēja stingrās


    atbildības noteikšanu, kā arī īpašas apdrošināšanas sistēmas ieviešanu būvniecībā. Tā kā apdrošināšanas risinā­jums kā pasūtītāja stingrās atbildības alter­natīva guva, lai arī piesardzīgu, bet tomēr atsaucību pasūtītāju vidū, šim jautājumam pieskarsimies nedaudz plašāk.

     

    «PASŪTĪTĀJS MAKSĀ» PRINCIPA IESPĒJAMA IEVIEŠANA ARĪ APDROŠINAŠANĀ

    Lai arī sākotnēji tika solīts, ka grozījumi Būvniecības likumā attiecībā uz pasūtītāja atbildību tiks virzīti vienlaikus ar izmaiņām būvniecības apdrošināšanas sistēmā, šobrīd sabiedrības līdzdalības procesā nodots gro­zījumu projekts tikai attiecībā uz būvnie­cības procesa dalībnieku atbildību - apdro­šināšanas regulējuma piedāvājums vēl tiekot izstrādāts. Ekonomikas ministrijas darba grupai sniegtais ieskats par iespē­jamo regulējumu gan apstiprina - jauno regulējumu pareizāk būtu saukt nevis par vienoto būvniecības apdrošināšanu, bet gan par pasūtītāja visa būvniecības procesa un dalībnieku apdrošināšanu.

    Plānots, ka pasūtītājam varētu noteikt pienākumu apdrošināt visu būvniecības procesa dalībnieku civiltiesisko atbildību. Šāda apdrošināšanas polise darbotos tā­dējādi, ka cietušajam kaitējums tiek atlī­dzināts, ja tiek konstatēta cēloniskā saka­rība starp kaitējumu un būvniecību. Ja šis pienākums netiktu izpildīts, pasūtītājam pašam būtu jāatlīdzina tas kaitējums, ko apdrošināšanas gadījumā būtu sedzis ap­drošinātājs. Pēc kaitējuma atlīdzināšanas pasūtītājs gan būtu tiesīgs vērsties regresa kārtībā pie īstenā vainīgā - protams, ja šāda persona vēl pastāvētu un ja pasūtītājs pats būtu pārdzīvojis kaitējuma atlīdzināšanas procesu, nenonākot mak­sātnespējas situācijā.

    Viens no acīmredzamākajiem riskiem, uz ko norādījuši arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāvji, ir šādas apdrošinā­šanas nosacījumi un izmaksas. Ja apdroši­nāšanas izmaksas šāda «atbildība bez vainas» principa dēļ būtiski paaugstināsies, tas pēc būtības var ievērojami samazināt potenciālo pasūtītāju vēlmi sākt būvnie­cības procesus Latvijā vispār. Tāpat, šķiet, aizmirsts, ka liela daļa pasūtītāju, īpaši šo­brīd - Eiropas fondu apguves ietvaros, ir valsts un pašvaldību institūcijas un uzņē­mumi, kuriem tāpat atbilstoši piedāvā­tajam regulējumam būtu jāsedz gan nebūt ne mazās vienotās apdrošināšanas iz­maksas, gan jāatlīdzina kaitējums, ko ap­drošināšana nesegs (ja vien netiks pare­dzēts, ka par šo kaitējuma daļu tomēr jāceļ prasība pret tieši vainojamo personu).

    Papildus izmaksu sadārdzinājumam šādam modelim netrūkst arī citu trūkumu. Piemēram, pasūtītāja atbildības apdrošinā­šana pati par sevi nerisinās situāciju pēc būtības, ņemot vērā, ka ikvienai apdroši­nāšanai ir noteikti aprobežojumi attiecībā uz segumu un izmaksājamo summu ap­mēru, līdz ar to vienmēr pastāvēs jautā­jums par to, kurš atbild par tādu zaudē­jumu atlīdzību, kuru apmērs pārsniedz apdrošinātāja izmaksātās summas. Pasūtī­tāju ieskatā, šādi zaudējumi būtu jāatlī­dzina personai, kas tos nodarījusi. Tāpat bažas rada likuma «Par apdrošināšanas lī­gumiem» un Būvniecības likuma grozī­jumu mijiedarbība, piemēram, attiecībā uz tiesībām izbeigt apdrošināšanas līgumu.

     

    APDROŠINĀŠANAS SEGUMS

    Problēma, ar ko nereti nākas sastapties praksē, - normatīvie akti vispārējās civil­tiesiskās atbildības apdrošināšanas saturu regulē ļoti vispārēji. Proti, likums paredz, ka apdrošināšanai jāietver apdrošināšana pret kaitējumu trešo personu dzīvībai un veselībai vai mantai nodarītajiem zaudēju­miem, taču nenosaka konkrētu polises sa­turu - tas katrā apdrošināšanas līgumā tiek regulēts individuāli un lielā mērā atka­rīgs no pasūtītāja vēlmēm un finansiālajām iespējām. Līdz ar to nereti praksē rodas strīdi par to, kas tad īsti ir apdrošināts un vai šāda, ar izņēmumiem pārbagāta apdro­šināšanas polise vispār atbilst Būvniecības likuma prasībām.

    Līdz ar to primāri būtu risināms jautā­jums par būvniecības procesa dalībnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas se­guma apjomu un pieļaujamiem izņēmu­miem, paredzot adekvātus atbildības li­mitus. Tikai pēc tam, kad šis jautājums ir sakārtots, būtu vērtējams, vai nepieciešami papildu grozījumi attiecībā uz atbildības sadalījumu starp būvniecības procesa dalībniekiem.

    Uzreiz jāpiebilst, ka šī ideja nebūt nav jauna vai revolucionāra - uz nepiecieša­mību rūpīgāk regulēt polises segumu un pieļaujamos izņēmumus norādīts jau 2002. gada Vides aizsardzības un reģio­nālās attīstības ministrijas būvniecības ap­drošināšanas noteikumu izstrādei pasūtī­tajā pētījumā «Civiltiesiskās atbildības ap­drošināšanas limitu noteikšana būvnie­cībā». Kāpēc šis jautājums tik ilgi ir ticis atstāts novārtā, prioritāti dodot grozīju­miem, kas faktiski paredz iespēju atse­višķām būvniecībā iesaistītām personām izvairīties no atbildības, šobrīd nav skaidrs.

     

    EFEKTĪVĀKA PROCEDŪRA ATLĪDZĪBU IZMAKSAI KĀ ALTERNATĪVA PASŪTĪTĀJA ATBILDĪBAI

    Jānorāda, ka ne jau atbildības sloga pārlik­šana uz pasūtītāja pleciem risinās prob­lēmu ar atlīdzību izmaksu trešajām per­sonām - tam nepieciešama efektīvāka pie­teikumu izskatīšanas un atlīdzinājuma iz­maksas procedūra. Proti, problēmu ar tre­šajām personām nodarītā kaitējuma savlaicīgu atlīdzināšanu varētu risināt, pa­ātrinot šādu jautājumu izskatīšanu tiesā vai nosakot tā izskatīšanu ārpustiesas kārtībā, nevis aizmirstot vispārēju pamatprincipu, ka par nodarīto kaitējumu jāatbild tam, kurš pie tā vainojams. Jau Ekonomikas mi­nistrijas darba grupas ietvaros tika rosināts izveidot institūciju, kas varētu paātrinātā kārtā izskatīt atlīdzību pieteikumus līdz noteiktas summas apmēram (piemēram, līdz 30 000 eiro), tādā veidā trešajai per­sonai nodrošinot ātru atlīdzības saņem­šanas procesu vismaz noteiktas summas apmērā. Pagaidām šie priekšlikumi nav raduši dzirdīgas ausis, un to nopietnāks iz­vērtējums līdz šim nav veikts.

    Nobeiguma vietā jākonstatē vien tas, ka būvniecības regulējuma attīstības dina­mika nemazinās. Pretrunu nav daudz, bet tās ir principiālas. Būvniecības regulējuma lidmašīnā pasažieru ir daudz, un tie ir smagi. Tomēr, kamēr gala mērķis ir viens un taisnīgs, lidojumam vajadzētu būt veik­smīgam. Atliek vien novēlēt lidojumam labvēlīgu laiku. 

    /Raksts lasāms arī "Latvijas Būvniecība" žurnālā, izdevums nr.2 aprīlis/maijs/

    For more information contact

    Zanda  Zaļuma, Senior Associate

    Disclaimer

    This information is for guidance purposes only and should not be regarded as a substitute for taking legal advice. Please refer to the full terms and conditions on our website.

    < Go back

    Register to receive regular updates via email.